Mēneša eksponāts (2019.g. maijs)

 

Padomju Latvijas valdības ieviestās pārtikas kartītes 1919. gada pavasarī

2019. gada maija mēneša eksponāts

 

Mūsdienu pārtikušajā ikdienā, kad gandrīz ikkatrs seko kādam individuālam, ar uzturu saistītam uzskatam vai untumam, ir grūti iztēloties, ka tikai 100 gadus atpakaļ, tepat Rīgas ielās valdīja īsts bads. 1919. gada 22. maijā, kad pretlielinieciskie spēki atbrīvoja Rīgu no lielinieku varas, pilsēta bija novārgusi ne tikai no “sarkanā terora”, bet arī no pārtikas trūkuma, ko savas pārvaldes piecos mēnešos tā arī nespēja atrisināt Padomju Latvijas valdība. Liecības par lielinieku režīmu 1919. gada ziemā un pavasarī glabā arī Latvijas Kara muzejs. Muzeja jaunajā ekspozīcija “Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920” apmeklētājiem ir iespēja apskatīt lielinieku varas 1919. gada pavasarī izdotās pārtikas kartītes.

Priekšvēsture

1918. gada 22. novembrī, tikai dažas dienas pēc valstiskās neatkarības proklamēšanas, mūsdienu Latvijas robežu šķērsoja Sarkanā armija. Kamēr lielinieku spēki bija slikti apbruņoti un vāji sagatavoti, tanī brīdī vienīgais aizsargāties spējīgais karaspēks Latvijas teritorijā bija vācu 8. armija, kas pēc četriem karošanas gadiem, vairs nebija ieinteresēta liet asinis par svešas zemes politisko likteni. Šādos apstākļos lielinieku iebrukums izvērsās par salīdzinoši nesteidzīgu un uzmanīgu padomju varas virzību no austrumiem uz rietumiem. 1918. gada 7. decembrī, kad latvieši un vācieši beidzot vienojās par Landesvēra formēšanu, lielinieki kontrolēja jau lielāko Latgales un Austrumvidzemes daļu.

1918. gada 17. decembrī Maskavā tika izplatīts manifests par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Pēc piecām dienām Valkā ieradās arī Padomju Latvijas valdība Pētera Stučkas vadībā. Latvijas teritorijā iesākās divvaldības periods. 1919. gada 3. janvārī lielinieku spēki ieņēma Rīgu, bet līdz mēneša beigām – gandrīz visu Latviju. Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai uzticīgie spēki patvērās Liepājā, bet pārējā Latvijas teritorijā iesākās tā saucamā “proletariāta diktatūra”.

Vēl 1918. gada decembra vidū karadarbībā Latvijas teritorijā tika iesaistīti arī sarkano latviešu strēlnieku pulki, kas neapšaubāmi sekmēja Sarkanās armijas darbību un ieviesa apjukumu jaundibinātajās latviešu nacionālo vienību rindās. Jāatzīst, ka 1918. gada decembrī daļa Latvijas iedzīvotāju visticamāk uztvēra latviešu sarkanos strēlniekus, kas atgriezās no Krievijas par vairāk “savējiem” nekā K. Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību, kas tanī brīdī bija spiesta balstīties uz vācu durkļiem. Tomēr sabiedrības politiskās simpātijas galu galā izšķīra valdību spēja atrisināt sabiedrībai aktuālās problēmas. Tanī skaitā arī visaptverošu pārtikas trūkumu.

 

 

1. maija svētku dekorācijas lielinieku pārvaldītajā Rīgā. 1919. gads

Padomju varas nesekmīgie mēģinājumi atrisināt pārtikas jautājumu

Kā zināms, lielinieku popularitāte balstījās uz populistiskiem saukļiem, kas solīja lielajā karā nomērdētajai tautai tūlītēju mieru, zemi un maizi. Tomēr, kad  Padomju Latvijas valdība uzsāka reālu darbību, miera vietā nāca masu represijas un plāni par revolūcijas nešanu uz Eiropu, zemes vietā – nacionalizācija un privātīpašuma likvidēšana, bet maizes vietā - bads un iedzīvotāju šķirošana pēc kategorijām.

Latviešu lielinieki izrādījās daudz dogmatiskāki par saviem krievu biedriem, steidzoties ieviest radikālās reformas, tie nerēķinājās ar reālo situāciju valstī un šo reformu iespējamām sekām. Cīņa ar šķirisko ienaidnieku un kapitālu ieguva eksistenciālu un režīmu veidojošu raksturu – tai bija jānorisinās pēc definīcijas, pat ja tam bija nepiemērots laiks, vieta un apstākļi. 

Nepaguvusi nostiprināties, lielinieku vara uzsāka ieviest dzīvē radikālas reformas, kas ne tikai vēl vairāk iedragāja smago saimniecisko stāvokli, bet arī novērsa no lielinieciskajām idejām lielu daļu vietējo iedzīvotāju. Privātīpašums tika aplikts ar milzīga apmēra nodokļiem vai konfiscēts. Banku nacionalizācija un lielāko noguldījumu konfiskācija atņēma ekonomisko patstāvību turīgākajai sabiedrības daļai. Savukārt, agrārā reforma atņēma zemniekiem sūri iegūtos un lolotos zemes pleķīšus, vienā acumirklī padarot tos no īpašniekiem par nomniekiem bez mantošanas tiesībām.

Kamēr zemes nacionalizācija skāra lielākoties zemniekus, visaptverošs pārtikas trūkums skāra absolūti visus sabiedrības slāņus. Paradoksāli, taču lielinieku valdība skaidri apzinājās, cik nozīmīgs politiskā kapitāla avots būtu pārtikas jautājuma atrisināšana un aktīvi centās atrisināt šo problēmu. Taču virsroku pār racionāliem lēmumiem kārtējo reizi ņēma akla sekošana ideoloģiskām dogmām.

Tā kā brīvais tirgus Padomju Latvijā bija aizliegts, valsts nodrošinātai pārtikas sadalei bija jākļūst par vienīgu uztura avotu. Taču pirms sākt pārtikas sadali, tā bija jāsagādā. Pārtikas sagādi centās nodrošināt ar pārtikas krājumu konfiskāciju pilsētās un labības nodevām laukos. Tomēr Latvijas teritorijas iedzīvotāji atradās pusbadā vēl kopš vācu okupācijas laikiem un daudziem vairs nebija nekā, ko atņemt. Pārtikas resursi, ko lieliniekiem izdevās atņemt vietējiem zemniekiem bija pārāk mazi, lai spētu nodrošinātu ar uzturu visus iedzīvotājus un pabarot karaspēku. Tikai 1919. gada februāra beigās lielinieku valdībai izdevās nodrošināt pārtikas piegādes no Krievijas un Ukrainas, tomēr arī šī palīdzība izrādījās nepietiekama.

1919. gada 1. martā lielinieku valdība ieviesa visnotaļ cinisku pārtikas sadales sistēmu. Pilsētu iedzīvotāji tika sašķiroti trijās kategorijās. Pirmo kategoriju veidoja paši lielinieki, valdības iestāžu darbinieki, varas struktūru darbinieki, ugunsdzēsēji, ārsti, jaunās mātes un fiziskā darba darītāji. Otro kategoriju – vieglāka darba veicēji, skolotāji, pārdevēji un pārējie sabiedrībai noderīgo profesiju pārstāvji. Trešajā kategorijā nokļuva t.s. “šķiras ienaidnieki” un gados vecie cilvēki.  Turpmāk pārtika tika sadalīta atbilstoši kategorijai. Pirmās kategorijas pārstāvji saņēma vislielāko pārtikas devu – 600 gramus maizes dienā. Otrā kategorija saņēma 400 gramus maizes un līdzās pirmajai kategorijai bija tiesīga saņemt arī dažus citus pārtikas produktus. Savukārt trešās kategorijas pārstāvji, kas saņēma 200 gramus maizes dienā, bija burtiski nolemti bada nāvei. Oriģināla un brīnumainā kārtā gandrīz neizlietota pirmās kategorijas pārtikas kartītes ir apskatāmas jaunajā Latvijas Kara muzeja ekspozīcija “Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920”.

Kamēr K. Ulmaņa valdība jau 1919. gada aprīļa sākumā spēja noorganizēt pirmās amerikāņu pārtikas piegādes (1919. gada 9. aprīlī Liepājā ieradās pirmā amerikāņu kviešu krava), lielinieku valdība Rīgā tā arī nespēja atrisināt uztura jautājumu. Par situācijas dramatiskumu liecina tas, ka 1919. gada 3. aprīlī lielinieki bija spiesti atkāpties no saviem ideoloģiskajiem principiem un daļēji atļaut brīvo tirdzniecību ar nenormētajiem pārtikas produktiem. Tomēr pārtikas trūkums turpināja pastiprināties, sasniedzot savu apogeju tieši pirms simts gadiem – 1919. gada maijā.

 

 

1. maija svētku dekorācijas lielinieku pārvaldītajā Rīgā (skats uz Bastejkalnu). 1919. gads

 

Lielinieku varas laikus Rīgā piedzīvoja latviešu rakstniece Ivande Kaija, kas šos vēsturiskos notikumus iemūžināja savā 1931. gadā izdotajā dienasgrāmatā. Tolaik rakstniece bija precējusies ar ārstu Fēliksu Lūkinu un dzīvoja namā Aleksandra ielā (mūsdienās Brīvības iela). 1919. gada pavasara badu un tā izraisīto tīfa epidēmiju Rīgā Kaija apraksta savās atmiņās:

Mūsu mājā Dr. H. un visi pārtiek no pilsētas 15 kapeiku zupas. Marijai viens politehnikuma docents lūdzis, vai viņa nevarot tam savu zupas kartiņu atdot, ja nelietojot, viņam netiekot no vienas porcijas nekas un cita nekā neesot! Kur tur rindās stāv dēļ tām ūdenszupām, ir izdiluši, ar badā uzpampušiem ģīmjiem...

Rīgā pilnīgs bads, aukstums un sērgas. Ar izsituma tīfu mirst ikdienas simtiem cilvēku. Šodien paglabāja Dr. Līdeku, arī Dr. But. slims ar izsituma tīfu, un viņa vecumā grūti domājams, ka tas celtos. Mūs gan līdz šim liktenis paglābis no visa posta. Tikai saluši esam, jo maz kurina saimnieks. Redzēs, ko rītdiena mums nesīs...

1919. gada 22. maijā vācu Landesvērs un Dzelzs divīzija, bet dienu vēlāk arī Landesvērā formāli ietilpstošā Atsevišķā latviešu brigāde atbrīvoja Rīgu no lielinieku varas. Vecās varas dekrēti un reformas zaudēja savu spēku, bet “sarkanā terora” vietā pilsētā iesākās uzvarētāju izrēķināšanās ar visiem, kas tika turēti aizdomās par sadarbību ar lielinieku varu, jeb t.s. “baltais terors”. Latvijas galvaspilsētas likstas nebija galā, un lielākos pārbaudījumus Daugavas krastmala vēl tikai piedzīvos, taču lielinieku vara bija padzīta un turpmākos divdesmit gadus sarkanie karogi virs Rīgas torņiem neplīvos.

 

Marjus Zaļeckis,

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks

IETEIKT:
Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Darba laiks svētkos
22.VI - 10.00 - 17.00
23.VI - SLĒGTS
24.VI - SLĒGTS

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: