Muzeja jaunieguvums 2019.g. novembris

Latvijas Aizsargu organizācijas 5. Rīgas aizsargu pulka Tomes aizsargu nodaļas karogs

 

2019. gada novembris

 

 

Nacionālais karogs nav tikai valsts simbols. Cilvēku prātos un sirdīs šis vizuālais simbols parasti spēj radīt daudz plašāku asociatīvu emociju un sajūtu gammu. Pateicoties šai netveramajai, smalkajai un tikai cilvēkam raksturīgajai emociju maģijai nacionālais karogs spēj ne tikai iedvesmot vai pulcēt cīņai, bet arī radīt smalkākas asociācijas ar bērnības mājām, mātes valodu, jaunības vasarām, dzimtas pieredzi, vai atzīto vērtību kopumu. Paradoksāli, tomēr tieši šis, karoga simboliskais spēks padara to par īpaši apdraudētu laikā, kad valsts nonāk svešas varas gūstā. Pret karogu vēršas kā pret pakļautās nācijas un tās vērtību simbolu, daudzi no tiem tiek iznīcināti vai pazaudēti, un lielākā daļa vairs nekad neplīvos pelēkajos novembra padebešos. Tieši tāpēc katrs sarkanbaltsarkanais karogs, kas ir pārdzīvojis PSRS okupācijas gadus ir īpaši vērtīgs ieguvums jebkuram, mūsdienu Latvijas muzejam. Tāds ir arī Latvijas Aizsargu organizācijas 5. Rīgas aizsargu pulka Tomes aizsargu nodaļas karogs, kas papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu 2019. gada novembrī.

Muzejam dāvinātais priekšmets ir austs, 2 metrus garš un 1 metru plats Latvijas valsts karogs ar izšūtu uzrakstu: “TOMES AIZSARGU NODAĻA. 1919 - 1929”.  20. gadsimta 20. – 30. gados aizsargu nodaļa Tomē lietoja šo karogu kā savas vienības karogu. Visticamāk, karogs ir darināts 1929. gadā un ir veltīts Tomes aizsargu nodaļas 10. gadadienai. Padomju okupācijas laikā karogu, noslēptu zāģu skaidās, glabājusi bijušā aizsarga Kārļa Vecozola ģimene.

Līdzīgi armijas struktūrai aizsargi tika formēti pulkos, bataljonos, rotās un nodaļās. Aizsargu nodaļas bija aizsargu organizācijas vismazākās operatīvās vienības, kas parasti aptvēra pagastu vai ciemu. Tomes aizsargu nodaļa tika nodibināta 1919. gada 10. oktobrī un sākotnēji sastāvēja no 18 aizsargiem. Līdz 1925. gadam Tomes nodaļa Baldones rotas sastāvā ietilpa 13. Bauskas aizsargu pulkā. Pēc jaunā apriņķu sadalījuma Baldones rota līdz ar Tomes nodaļu tika ieskaitīta 5. Rīgas aizsargu pulka sastāvā.

Par labu dāvinājuma datējumam liecina ne tikai uz karoga izšūtie gadskaitļi, bet arī vispārējās aizsargu karogu darināšanas tendences. Izpētot 20. gadsimta 20. gadu otrās puses preses izdevumus, varam novērot, ka vairākums no aizsargu pulkiem darināja savus pulka karogus 20. gadu vidū. Piemēram, 1923. gada vasarā savus karogus iesvētīja Ludzas, Ventspils un Jaunjelgavas apriņķu aizsargu pulki. Savukārt 1923. gada 30. septembrī, valsts prezidenta klātbūtnē, pulka karogs tika iesvētīts un pasniegts arī Rīgas apriņķa aizsargu pulkam. Īpaši ražīgs izrādījās 1924. gads, kad pie saviem vienības karogiem tika Aizputes, Liepājas, Cēsu, Valmieras un Tukuma aizsargu pulki, kā arī Saldus un Kuldīgas aizsargu bataljoni.

Turpretī, aizsargu nodaļām, kas parasti aptvēra vien pagastus vai ciemus šāds karogu darināšanas bums nebija raksturīgs. Tieši pretēji, ir novērojami aizsargu vadības mēģinājumi ierobežot karogu darināšanu mazāko operatīvo vienību ietvaros. Piemēram žurnāla “Aizsargs”  1924. gada 9. numurā parādās raksts par Bieriņu aizsargu nodaļas karoga svētkiem 1924. gada 10. augustā. Rakstā ir skaidri jūtama autora negatīvā attieksme pret šādu, aizsargu nodaļām nepiemērotu, līdzekļu izšķiešanu : “No vienas puses ņemot – tā ir negatīva parādība. Mēs esam it kā saslimuši ar karogu slimību. Nepietiek ar pulku karogiem vien, bet sāk jau karogus gatavot un pasniegt – bataljoni, rotas un pat nodaļas, izšķiežot lielas naudas summas. Jājautā, vai mēs jau tik bagāti?”. Tur pat, žurnāla “Aizsargs” 9. numurā parādās arī neliela piezīme ar virsrakstu “Pret karogu plūdiem”, kur tiek atzīmēts, ka vairāku aizsargu pulku komandieri ir uzdevuši savu bataljonu, rotu un nodaļu priekšniekiem neizdarīt nekādus karogu pasūtījumus bez iepriekšējas saskaņošanas: “Karogs uzskatāms kā aizsargu apvienības simbols un tādēļ, lai nesatricinātu aizsargu pulku vienību, nav vēlama atsevišķu karogu iegādāšanās bataljoniem, rotām un nodaļām. Karogu jautājums tiek skarts pat 1925. gada Iekšlietu ministrijas rīkojumā. Žurnāla “Aizsargs” 1925. gada 4. numurā publicētajā rīkojuma Nr.20370 otrajā punktā bija noteikts, ka aizsargu rotām un nodaļām nevajadzētu iegādāties sev dārgus vienību karogus, bet ja tāds tomēr ir nepieciešams – iegādāties nelielu valsts karogu : Rotām un nodaļām neiegādāties dārgus karogus. Ja karoga nav un tāds vajadzīgs, nopirkt nelielu valsts karogu (pēc iespējas lētāku).”

Papildinot iepriekš sacīto ar izšūtajiem uz karoga gadskaitļiem, varam secināt, ka muzejam dāvinātais Tomes aizsargu nodaļas karogs visticamāk ir darināts 20. gadsimta 20. gadu nogalē. Pateicoties Vecozolu ģimenes apzinīgumam, pašaizliedzībai un drosmei šis, tik nozīmīgais un trauslais, audumā iemūžinātais simbols pavisam drīz piedzīvos pats savu simtgadi. Turklāt šajā gadījumā tas ir ne tikai Latvijas nacionālais karogs, kas ir saglabājies par spīti svešas varas okupācijas gadiem, bet arī vēsturiska liecība par nozīmīgo un valsts vēsturē lielāko sabiedrisko organizāciju – Latvijas aizsargiem.

Tomēr tiem, kam vārdu salikums “Latvijas Aizsargu organizācija” neko daudz neizsaka, vai rada tikai miglainas asociācijas ar Kārļa Ulmaņa inscenēto valsts apvērsumu 1934. gadā, ir jāsniedz neliels ieskats šīs organizācijas vēsturē. Latvijas Aizsargu organizācijas pirmsākumi ir meklējami 1918. gada decembrī, kad Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters aicināja vietējās pašvaldības dibināt pašaizsardzības vienības. Par oficiālo Latvijas Aizsargu organizācijas dibināšanas datumu uzskata 1919. gada 20. martu, kad Ministru prezidents parakstīja Latvijas Pagaidu valdības izdotos noteikumus  par aizsargu nodaļām pagastos. Noteikumi paredzēja, ka aizsargi pildīs palīgpolicijas funkcijas laukos, gādājot par drošību un kārtību frontes aizmugurē. Iekšlietu ministra instrukcija noteica aizsargu tiesības pārbaudīt dokumentus, veikt kratīšanu, aizturēt un lietot ieročus. Savos pirmsākumos aizsargu vienības veidojās klaušu kārtībā, iesaucot dienestā visus pagasta vīriešus. Tikai pēc kara stāvokļa atcelšanas 1921. gada februārī, iekšlietu ministrs Arveds Bergs izdeva apkārtrakstus, kas pārveidoja aizsargus par brīvprātīgo organizāciju un noteica tās militarizēto raksturu.

Iekšlietu ministra 1921. gada vasaras apkārtraksti noteica aizsargu tiesības nēsāt ieročus, organizēt militārās apmācības un sporta sacensības, veikt kultūras darbu laukos, rīkot sarīkojumus, kā arī vākt naudas līdzekļus. Tāpat jaunie apkārtraksti ieviesa aizsargiem vienota tipa cepures un nozīmes. Pēc Neatkarības kara noslēguma un armijas demobilizācijas aizsargos iestājās daudzi bijušie Latvijas armijas karavīri, virsnieki un instruktori, pastiprinot aizsargu organizācijas militarizācijas procesu. Turpmākajos gados organizācijā iesaistījās arī sievietes un jaunieši. 1926. gadā izveidojas Latvijas aizsargu organizācijas sieviešu nodaļa – aizsardzes, bet 1939. gadā aizsargu jaunatnes organizācija – jaunsardze.

Aizsargu organizācijas policejisko statusu noteica tās pakļautība Iekšlietu ministrijai un vadības struktūra – atšķirība no līdzīgām organizācijām kaimiņvalstīs, Latvijas aizsargu pulkus komandēja nevis militārpersonas, bet gan policijas ierēdņi. Savukārt organizācijas paramilitāro statusu noteica tās izteikti militārais sastāvs, iekšējā struktūra, tiesības nēsāt ieroci un formastērpu, kā arī plaša diapazona militārā apmācība, kas norisinājās Kara ministrijas un Latvijas armijas pārziņā. Aizsargus gatavoja aizsargāt valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem - tos apmācīja šaušanā, kaujas taktikā, moderno ieroču pielietošana u.tml. Rezultātā aizsargu organizācija kļuva par uzturēšanā lētu, bet labi apmācītu un lojālu armijas rezervi, kā arī visas tautas nacionālo audzinātāju.

No mūsdienu skatupunkta raugoties, īpaši nozīmīga šķiet nacionāli audzinoša un kultūras dzīvi veicinošā darbība, ko aizsargu organizācija izvērsa Latvijas laukos. Aizsargi bija ne tikai galvenie valsts svētku rīkotāji ārpus Latvijas lielajām pilsētām. Tāpat aizsargi bija arī visaktīvākie teātra izrāžu un mūzikas koncertu rīkotāji reģionos. Lielāko daļu izrāžu iestudēja un sarīkoja aizsargu vienībās nodibinātās teātra trupas, bet koncertus – aizsargu kori un orķestri. Īpašu nozīmi pagastos un ciemos ieguva aizsargu rīkotie izzinošie pasākumi un izglītību popularizējošie sarīkojumi. Aizsargu pulkos un nodaļās tika iekārtotas plašas bibliotēkas, un grāmatas nereti tika dāvinātas arī vietējām skolām. Aizsargu rīkotie izglītojošie pasākumi izpaudās galvenokārt publiski pieejamajās lekcijās un kursos, kurus brīvi varēja apmeklēt jebkurš interesents. Lekcijas skāra galvenokārt valsts vēstures, valsts aizsardzības, saimnieciskos, vai mākslas un literatūras jautājumus. Tikmēr kursi varēja būt gan vispārizglītojošā rakstura, gan arī ar vairāk specifisku novirzienu – mājturības, medicīnas, sporta, teātra drāmas u.tml. 20. gadsimta 30. gadu nogalē, organizācija sāka aktīvi pārņemt vai celt ēkas, kur tika ierīkoti Aizsargu nami. Šīs iestādes kļuva par nozīmīgiem kultūras centriem Latvijas pagastos, kur tika svinēti svētki, organizētas lekcijas, vai rīkoti deju vakari. Tāpat aizsargi nereti pildīja arī sociāla un sabiedriska rakstura darbus. Organizācija ņēma savā aizbildniecībā bāreņus un rīkoja Ziemassvētku pasākumus bērniem no trūcīgām ģimenēm. Aizsargi piedalījās kapu un piemiņas vietu sakopšanas darbos, mežu stādīšanas talkās un vides sakopšanas akcijās. Visi minētie pasākumi, kas norisinājās galvenokārt bez ievērojama valsts finansiālā atbalsta un balstījās tikai uz pašu aizsargu gribas, iniciatīvas un organizatoriskām spējām, neapšaubāmi ir apbrīnas un cieņas vērti.

 

 

Tomes pagasta aizsargu nodaļas aktieru pulciņš, uzvedot J. Akuratera komēdiju “Pieci vēji”. Attēls: žurnāla “Aizsargs” 1926. gada 5. numurs

 

 

 

Latvijas Aizsargu organizācijas sporta pulciņu vadītāju kursu noslēgums

 

Aizsargu līdzdalība 1934. gada 15. maija apvērsumā neapšaubāmi ir pretrunīgākā lapaspuse aizsargu organizācijas vēsturē.  Piedaloties pretvalstiskā apvērsumā, aizsargi faktiski pārkāpa svinīgo solījumu, ko paši bija sastādījuši un pieņēmuši 1923. gadā notikušajā I Aizsargu kongresā - sargāt Latvijas valsts Satversmi un likumīgo valdību. Tomēr ir jāatzīst, ka pamatu aizsargu plašajiem antidemokrātiskajiem noskaņojumiem gadiem ilgi sniedza pati demokrātiskā iekārta, kad, daudzskaitlīgo partiju nebeidzamo cīņu rezultātā, nespēja pieņemt nedz aizsargu juridisko stāvokli noteicošo likumu, nedz arī kādu citu valstiski svarīgu lēmumu. Neiedziļinoties diskusijās par aizsargu motīviem ir jāpieņem, ka izšķirošajā brīdī organizācija nostājās tajā pusē, kuras politisko vīziju subjektīvi uzskatīja par Latvijas valstij vislabvēlīgāko.

Apvērsums mainīja ne tikai valsti, bet arī aizsargu organizāciju - 1936. gadā, autoritārā veidā beidzot tika pieņemts likums par Aizsargu organizāciju. Tas bija pirmais likums, kas noteica aizsargu organizācijas tiesisko statusu. Tomēr, ņemot vērā politiskos apstākļus, likums pielāgoja organizāciju autoritāra režīma apstākļiem, padarot aizsargus par sava veida kontroles mehānismu un sabiedrības ideoloģisko audzinātāju. 1938. gadā tika pieņemti aizsargu likumu precizējoši noteikumi, kas noteica organizācijas pakļautību Sabiedrisko lietu ministrijai un valsts prezidentam. Cita starpā, jaunie noteikumi aizsargiem paredzēja plašas nodokļu atlaides, sniedza tiesības atsavināt īpašumus un pat noteica cietumsodu jebkuram, kurš izrādīs necieņu aizsargu organizācijai. Kā redzams, 1938. gada noteikumi nostiprināja organizācijas priviliģēto stāvokli.

K. Ulmaņa autoritārā režīma gados aizsargi kļuva par ārēji spožāku, tomēr arī vairāk dekoratīvu organizāciju ar mazāku militāro nozīmi. Paklausīgi autoritārās vadības norādījumiem, aizsargi neizrādīja pretestību padomju spēkiem 1940. gada vasarā un bez ierunām nodeva savus ieročus, kad šādu pavēli parakstīja aizsargu priekšnieks K. Prauls. Organizācijas turpmākai likvidācijai vairs nebija šķēršļu.

Sniedzot subjektīvu notikumu vērtējumu, šķiet, ka kļūstot par autoritārā režīma balstu un ideoloģisko audzinātāju, aizsargi zaudēja daļu no saviem sākotnējiem ideāliem. Tomēr neskatoties uz pretrunīgo organizācijas darbību 30. gadu beigās, aizsargi nenoliedzami ir nozīmīga un vērtīga Latvijas valsts vēstures sastāvdaļa. Ne tāpēc vien, ka tā bija vislielākā sabiedriskā organizācija valstī (30. gadu beigas aizsargu biedru skaits svārstījās ap 40 000 cilvēku), bet arī tāpēc, ka aizsargi bija latviešiem neraksturīgi vienota, un uz kopīgo pilsonisko apziņu balstīta sabiedrības daļa, kas tiešā veidā skāra vai pat veidoja visdažādākās 20. - 30. gadu Latvijas dzīves jomas. 

Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.

 

Marjus Zaļeckis,

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Saistībā ar valdības
izsludināto ārkārtas
situāciju valstī
Latvijas Kara muzejs
ir slēgts līdz 14.04.2020.

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi
Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: