Muzeja jaunieguvums 2020.g. septembris

Saliekamais tranšeju zāģis, kas piederējis Krievijas armijas latviešu strēlnieku pulku sakaru komandas karavīram Jānim Lablaikam

2020. gada septembris

 

 

 

 

Savstarpēji nepazīstamu un ar rungām bruņotu vīru spontānā sadursme aizaugušā mežmalā, domājams, ir karamākslas attīstības pats senākais pakāpiens. Raugoties filozofiski, kopš tiem senajiem laikiem nemainīgi ir palikuši vien karadarbības mērķi un būtība. Karadarbības forma tikmēr ir veikusi ilgu un pieredzes bagātu attīstības ceļu, procesā apaugot ar plašu  palīgdisciplīnu un instrumentāriju klāstu. Kā zināms, pēdējos gadsimtos visizteiktākā kara instrumentārija attīstība notika Pirmā pasaules kara laikā, kad zinātnes izrāviens un visaptverošā industrializācija radīja līdz šim nebijušus apstākļus ne tikai ieroču, bet arī citu karadarbībā iesaistīto priekšmetu attīstībai un ražošanai. Industriālā kapacitāte pavēra iespējas ražot ne tikai jaunus ieroču veidus, bet arī modificēt un pielāgot kara apstākļiem šķietami triviālus un ikdienišķus priekšmetus. Šādi, vienkāršāko funkciju priekšmeti ieguva pavisam neparastas formas un atveidojumus. Saliekamais tranšeju zāģis, kas papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu 2020. gada vasarā, ir viens no šādiem priekšmetiem.

Priekšmeta muzejisko vērtību ne vienmēr nosaka izplatība, cena un datējums. Citreiz to nosaka tā atbilstība oriģinālai komplektācijai un visu komplektējošo elementu klātbūtne. Kā redzams attēlā, saliekamais zāģis sastāv no četriem elementiem: zāģa, rokturiem, apkopes instrumenta un ādas futlāra ar nodalījumiem. Tieši ādas futlāris, kā miera laikiem visērtāk pielāgojamais elements, visbiežāk tika izņemts no oriģinālā komplekta un nozaudēts. Tomēr šajā gadījumā Latvijas Kara muzeja krājumu ir papildinājis pilns saliekamā zāģa komplekts ar saglabājušos ādas futlāri un apkopes instrumentu.

 

 

 

Saliekamā zāģa funkcionālo daļu veido nedaudz aprūsējuši un ar kniedēm savienoti, tērauda posmi ar vizuāli izteiksmīgiem un asiem zobiem. Līdzīgi velosipēda ķēdei, zāģis ir salokams kompaktā gredzenā. Zāģa galos atrodas misiņa cilpas, ar kuru starpniecību instruments tiek savienots ar komplektā ietilpstošiem koka rokturiem. Nav jābūt mežizstrādes inženieriem lai izprastu zāģa darbības principu – viens vai divi cilvēki, secīgi velkot zāģi aiz tam paredzētajiem rokturiem, veic kokmateriāla pārzāģēšanu. Apkopes nolūkam saliekamā zāģa komplektā ietilpst neliels metāla instruments ar kuru var iztaisnot zāģa zobus. Pēc darba pabeigšanas koka rokturi, apkopes instruments un gredzenā saritināts zāģis ir ievietojams robustā ādas futlārī. Pateicoties ādas cilpām aizmugurē, futlāri var piestiprināt pie vidukļa jostas.

 

 

Britu karavīri izmanto saliekamo tranšeju zāģi lai pārzāģētu baļķi. Attēls : https://www.greatwarforum.org/

 

 

Marķējums “Francis Wood & Son / Sheffield / 1917” uz zāģa misiņa cilpām skaidri norāda uz priekšmeta ražotāju, izgatavošanas vietu un laiku. 1845. gadā dibinātais uzņēmums “Francis Wood & Son” nodarbojās ar dārza instrumentu ražošanu un bāzējās Lielbritānijas metāla rūpniecības sirdī un nerūsējošā tērauda dzimtenē – Šefīldas pilsētā. Tomēr Šefīldas uzņēmums ražoja tikai instrumenta zāģa daļu, kamēr pārējos elementus (ādas futlāri, apkopes instrumentu un koka rokturus) ražoja citviet. Piemēram, konkrēto ādas futlāri izgatavoja 1917. gadā dibinātais uzņēmums “D.W. Orr & Co” no Hadersfīldas, bet zāģa zobu apkopes instrumentu – 1830. gadā dibinātais uzņēmums “Buck & Hickman”, kas ar instrumentu tirdzniecību nodarbojās vēl šobaltdien. Dažādu uzņēmumu iesaistīšana komponenšu ražošanā, kā zināms, ir tradicionāls un izplatīts veids kā ietaupīt līdzekļus un ražošanas laiku.

 

 

Lielbritānijā saliekamais zāģis nezaudēja savu aktualitāti arī Otrā pasaules kara laikā. Britu 1945. gada laikraksts reklamē “Francis Wood & Son” zāģi kā īpaši piemērotu A.R.P. , jeb Civilās pretgaisa aizsardzības (Air Raid Precautions ) dienesta funkcijām. Attēls: https://www.gracesguide.co.uk

 

Tomēr atgriezīsimies pie eksemplāra, kas šovasar papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu! Pirmām kārtām ir jāatbild uz jautājumu: kā britu ražojuma tranšeju zāģis ir nonācis Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieka īpašumā?

Sākoties Pirmajām pasaules karam, Krievijas impērija nebija gatava ilgtermiņa karadarbībai. Tas izpaudās galvenokārt ārkārtīgi zemā militārās rūpniecības kapacitātē, vāji attīstītajā infrastruktūrā, un pirmskara investīciju nelietderīgajā pielietojumā, kad lielas naudas summas tika novirzītas stratēģiski sekundārās vai novecojušās tehnoloģijās. Rezultātā, jau pirmajos kara mēnešos Krievijas impērijas armija saskarās ar izteiktu bruņojuma un munīcijas deficītu. Visvairāk trūka tieši šauteņu, smagās artilērijas ieroču un munīcijas. Lai pārvarētu šīs grūtības talkā bija jāaicina sabiedrotās Antantes valstis: Lielbritānija un Francija.

Īpašu atbalstu Krievijas nodrošināšanā ar nepieciešamo bruņojumu sniedza Antantes industriāli visattīstītākā valsts - Lielbritānija. Pēc tam, kad 1915. gada 30. septembrī starp abiem sabiedrotajiem tika parakstīts finansiālais līgums, Lielbritānija uzņēmās Krievijas militāro kontraktu kreditēšanu ne tikai britu uzņēmumos, bet arī ASV, Japānas un Kanādas ražotnēs. Militāro kontraktu parakstīšana ar pieminēto valstu ražotājiem notika ar Londonā un Ņujorkā dibināto iepirkumu komiteju starpniecību. Kad sākotnējais administratīvais haoss bija pārvarēts, aktualizējās jautājums par iepirktā bruņojuma transportēšanu uz Krievijas fronti. Pirmās piegādes sākās jau 1915. gadā, tomēr Krievijas tirdzniecības flotes kapacitāte nespēja tikt galā ar augošo piegāžu plūsmu. Talkā atkal nāca Lielbritānijas puse, uzņemoties transporta noorganizēšanu uz Krievijas Ziemeļu un Klusā okeāna ostām, kā arī finansiāli atbalstot dzelzceļa līnijas izbūvi līdz jaundibinātās Murmanskas ostai. Sākot ar 1916. gada vasaru Lielbritānijas paspārnē nonāca arī ASV iepirkto materiālu transportēšana uz Krieviju. Tiek lēsts, ka Pirmā pasaules kara gados Lielbritānijas flote attransportēja uz Krievijas impēriju militāro ekipējumu un bruņojumu aptuveni 5 miljonu tonnu apmērā.1 Līdzās šautenēm, ložmetējiem, haubicēm, lādiņiem, patronām un daudz kam citam, šo jūras ceļu no Antantes sabiedroto ostām uz Krieviju mēroja arī šādi, Šefīldā ražotie zāģi.

 

 

 

Pirmā pasaules kara laikā šo zāģi lietoja latviešu strēlnieku pulku sakaru komandas karavīrs Jānis Lablaiks. 17 gadus vecais jauneklis savu dienestu uzsāka 1917. gadā un turpināja līdz 1920. gada nogalei. Kā daudzus citus latviešu strēlniekus, arī Jāni Lablaiku liktenis iesvieda brūkošās impērijas ideoloģiskajā juceklī. 1919. gadā Lablaiks kopā ar citām latviešu “sarkano” strēlnieku daļām tika pārvietots no Krievijas uz Latviju, lai piedalītos Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas operācijās pret jaunajām valdībām Baltijā. Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas sabrukšanas, Latviešu strēlnieku divīzijas daļas sāka pakāpeniski pārvietot uz Baltkrievijas un pēc tam uz Krievijas teritoriju, kur tās tika iesaistītas cīņās ar  Antona Deņikina un Pjotra Vrangeļa pretlielinieciskajiem spēkiem.  1920. gada rudenī, līdzās citiem latviešu strēlniekiem, Jānis Lablaiks piedalījies slavenajās Krievijas pilsoņu kara cīņās pie Perekopas - Sivaša ezera forsēšanā un tam sekojošā Krimas pussalas ieņemšanā. Pēc mazdēla liecības, vēlāk Jānis Lablaiks nokļuva “čekas nagos” par nievājošiem izteikumiem pret Padomju varu. Tomēr pateicoties pazīstama izmeklētāja palīdzībai, strēlniekam izdevās izkļūt no aresta. Pēc  Latviešu strēlnieku divīzijas izformēšanas un Latvijas - Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanas 1920. gada augustā, strēlniekiem radās iespēja atgriezties uz Latviju. 1921. gadā no Padomju Krievijas atgriezās 11 395 bijušie „sarkanie” latviešu strēlnieki, to starpā arī Jānis Lablaiks. Pēc atgriešanās dzimtenē Lablaiks dienējis Latvijas armijā, 6. Rīgas kājnieku pulkā. Jāņa Lablaika saliekamo tranšejas zāģi Latvijas Kara muzejam dāvinājis strēlnieka mazdēls.

Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.

 

 

 

 

 

Marjus Zaļeckis,

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks

 

 



1 Шевель А.А. Англо-русские военно-дипломатические отношения в системе Антанты

в 1907-1917 гг.: Диссертация. Брянск: БГУ, 2016 С. 142-169

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts:
no otrdienas līdz svētdienai
10.00 - 18.00 (aprīlis-septembris)
10.00 - 17.00 (oktobris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-septembris)
10.00 - 16.45 (oktobris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi
Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: