1914.gads: mobilizācija un kaujas Austrumprūsijā

 

1914. gada vasarā Eiropas lielvaru ekonomisko un politisko pretrunu rezultātā sākās Pirmais pasaules karš. Latvijas teritorijas iedzīvotāji kara norisēs tika iesaistīti pirmajās dienās, Krievijas impērijai izsludinot mobilizāciju. Jau pēc pāris nedēļām latvieši piedzīvoja pirmās ugunskristības kaujas laukā.

 

Krievija uzsāk mobilizāciju


Vispārējā mobilizācija, kuru Krievijas impērijā pilnā apmērā uzsāka 1914. gada 31. jūlijā, norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot vīriešus vecumā no 18 līdz 43 gadiem. Mobilizēja flotes un armijas rezervistus, kā arī zemessargus. Ienaidnieka tieši apdraudētā teritorijā mobilizācija norisinājās pēc nesaudzīgākiem noteikumiem, krietni pārsniedzot nepieciešamos apjomus. Latviešu karavīrus ieskaitīja Latvijas teritorijā dislocētajās Krievijas karaspēka daļās. Vairākus tūkstošus karavīru ieskaitīja 18. un 20. korpusā, kā arī 3. korpusa 25. kājnieku divīzijā, kas bija dislocēta Daugavpils apkārtnē. Visvairāk latviešu karavīru ieskaitīja Kurzemes guberņā un Rīgas apriņķī dislocētajā 20. korpusā. Mobilizētos zemessargus apvienoja 13 rotās un iedalīja Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā. Gados jaunākos zemessargus vēlāk apbruņoja un apvienoja astoņās rotās, izveidojot divus bataljonus, kurus iesaistīja kaujās Lietuvā un Kurzemē. Kopumā kara gados Latvijas teritorijā mobilizācijas norisinājās septiņas reizes, mobilizējot 120—140 tūkstošus cilvēku.

 

Liepājas bombardēšana un vispārējais stāvoklis


Jau dienu pēc Vācijas kara pieteikuma Krievijai ar kara realitāti saskārās Liepājas iedzīvotāji. Divi vācu ātrgaitas kreiseri ar spēcīgu artilērijas uguni pilsētu apšaudīja pusstundu. Vācijas ģenerālštābs pavēlēja vērst uguni pret pilsētu piesardzības dēļ, uzskatot, ka Liepājas kara osta ir bīstams, stratēģisks punkts, no kura ar flankējošu uguni ir iespējams apdraudēt turpmākas vācu ofensīvas Somu līča virzienā. Lai gan artilērijas apšaude būtiskus zaudējumus nenesa, negaidītais uzbrukums demoralizēja liepājniekus, un daudzi izvēlējās pilsētu pamest. Kopumā ekonomiskais stāvoklis visā Latvijas teritorijā strauji pasliktinājās. Trūka izejvielu, darbu pārtrauca uzņēmumi, saruka strādnieku skaits. Dzelzceļa satiksme tika pakārtota armijas vajadzībām, norisinājās rekvizīcijas. Pieauga pārtikas cenas un trūcīgo iedzīvotāju skaits. Tomēr tiešā kaujas darbība risinājās pavisam netālu no Kurzemes un Zemgales robežām — Austrumprūsijā.

 

Pirmās kaujas Austrumprūsijā


Jau pirmajā kara mēnesī Krievijas 1. un 2. armija komandieru Paula Renenkampfa un Aleksandra Samsonova vadībā iebruka Vācijas teritorijā, lai iegūtu placdarmu turpmākām kaujas operācijām. Abu armiju sastāvā bija arī Latvijas teritorijā dislocētās Krievijas karaspēka daļas, kurās mobilizēja latviešus. Krievijas karaspēks Austrumprūsijas robežu šķērsoja 17. augustā, uzsākot strauju ofensīvu. Tam pretī stājās Vācijas 8. armija komandiera Maksimiliāna Pritvica vadībā. Krievijas armijām bija dots uzdevums, virzoties no ziemeļrietumiem un dienvidiem, ielenkt Vācijas 8. armiju un to sakaut. Lai izvairītos no šāda scenārija, 8. armija būtu spiesta atkāpties rietumu virzienā. Izvērstās ofensīvas rezultātā Krievijas karaspēks guva panākumus — uzvaras kaujās pie Stālupēnes un Gumbīnes (17.—20. augusts), ar pārspēku pārsteidzot vāciešus nesagatavotus. Iebrukuma rezultātā Krievijas karaspēkam bija izdevies ievērojami atspiest Vācijas 8. armiju uz rietumiem un okupēt gandrīz divas trešdaļas Austrumprūsijas teritorijas. Jau šo kauju laikā smagi bija cietis 20. korpuss — daudzi latvieši krita vai nonāca vācu gūstā. Tomēr ilgstoši noturēt teritoriālos ieguvumus Krievijas armijas nespēja. Tās nebija pilnībā nokomplektētas, trūka bruņojuma, jau pirmo kauju laikā bija novērojami apgādes pārrāvumi un sakaru trūkums starp abām armijām. Iebrukums bija noticis priekšlaicīgi, Francijas spiediena rezultātā, lai atvieglotu tās stāvokli Rietumu frontē. Krieviem bija jāpiesaista pēc iespējas lielāki vācu spēki. Situācija par labu Vācijas karaspēkam mainījās augusta pēdējās dienās.

Pēc vācu armijas neveiksmēm no amata atstādināja 8. armijas komandieri M. Pritvicu (jāatzīmē, ka 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēks iegāja Liepājā, M. Pritvicu iecēla par pilsētas komandantu). 23. augustā 8. armijas štābā ieradās un vadību pārņēma Pauls Hindenburgs un štāba priekšnieks Erihs Ludendorfs. Jaunā vadība koncentrēja vācu spēkus pret Krievijas 2. armiju un to sakāva leģendārās un mītiem apvītās Tannenbergas kaujas laikā 26.—31. augustā (lai gan kauja bija norisinājusies Olštinas (Allenšteinas) tuvumā, E. Ludendorfa adjutants Makss Hofmans ierosināja kaujai dot Tannenbergas nosaukumu, šādā veidā radot jaunu mītu, kurš aizēnotu Vācu ordeņa sakāvi Grīnvaldes (Tannenbergas) kaujā 1410. gadā).
Pēc kaujas Vācijas 8. armiju pārorganizēja un skaitliski papildināja. Septembra sākumā tās sastāvā bija 18 kājnieku un divas kavalērijas divīzijas.

 

Mazūru ezeru kaujas


Tannenbergas kauja ilustrēja abu Krievijas armiju nemākulīgo vadību. Krievijas Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks Jakovs Žilinskis bija pārliecināts par nepieciešamību nostiprināt flangus. Lai to izdarītu, 1. armijas kaujas grupu samazināja līdz sešām kājnieku divīzijām, savukārt 2. armijas — līdz deviņām. Abu armiju divīzijas atradās sešu dienu gājienā viena no otras, kas deva iespēju vāciešiem sakaut tās katru atsevišķi. Tieši šādu taktiku realizēja Vācijas 8. armijas vadība.

Pēc 2. armijas sakāves, 1914. gada septembra sākumā komandieris P. Hindenburgs koncentrēja savu karaspēku pret P. Renenkampfa komandēto Krievijas 1. armiju. Lai atbalstītu 1. armiju, Krievijas Ziemeļrietumu frontes vadība Austrumprūsijas dienvidaustrumu daļā sāka formēt 10. armiju. Sākās pirmā Mazūru ezeru kauja, kura norisinājās no 6. līdz 15. septembrim. Neskatoties uz 10. armijas daļu atbalstu, Krievijas 1. armija cieta sakāvi. Izvairoties no pilnīgas sagrāves, tai izdevās izbēgt no ielenkuma un atkāpties, saglabājot minimālas kaujas spējas. Kaujā dalību ņēma arī 29. kājnieku divīzija, kurā dienēja Latvijas teritorijā mobilizētie karavīri.

Otrā kauju fāze sākas 1915. gada janvārī —februārī, kad norisinājās otrā Mazūru ezeru kauja pie Augustovas. Kaujā Krievijas 10. armija tika daļēji sakauta un ielenkumā Augustovas mežos nokļuva 20. korpuss. Dzīvību zaudēja, bez vēsts pazuda un gūstā krita 15—20 tūkstoši Baltijas guberņās mobilizēto karavīru, no tiem lielākā daļa — latvieši. Pēc kaujas Krievijas karaspēks bija spiests pavisam atkāpties aiz savas valsts robežām. 1915. gada pavasarī vācieši bija sasnieguši jau Kurzemi un Zemgali.

115. Vjazmas kājnieku pulka karavīri — latvieši —1914. gada Ziemassvētkos Austrumprūsijā.

 

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks

 

Publikācijas vietne: 1914.gads: mobilizācija un kaujas Austrumprūsijā

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: