Pirmajam pasaules karam — 100

 

Šogad augustā aprit 100 gadi, kopš sākās viens no lielākajiem un asiņainākajiem militārajiem konfliktiem cilvēces vēsturē — Pirmais pasaules karš. 19 gadus vecā serbu nacionālista Gavrilo Principa 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā raidītie šāvieni izdzēsa ne tikai Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda un viņa sievas Sofijas dzīvību, bet ievadīja arī vienu no lielākajām pagājušā gadsimta traģēdijām, kura aptvēra ievērojamu pasaules daļu un nesa līdz šim neredzētus dzīvā spēka zaudējumus visām karā iesaistītajām pusēm.

 

«Eiropā izdziest gaismas…»


1914. gada augustā Lielbritānijas ārlietu sekretārs Edvards Grejs, raugoties caur sava kabineta logu uz Londonu, sacīja: «Eiropā izdziest gaismas, un mūsu dzīves laikā mēs vairs neredzēsim, kā tās atkal iedegsies.» Tā tas tik tiešām varēja šķist. Lielvalstu ekonomiskās un politiskās pretrunas gadsimta gaitā bija pakāpeniski padziļinājušās, un pēc G. Principa veiktā atentāta notikumi Eiropā bija risinājušies strauji. Atentāts bija kļuvis par formālo iemeslu prasību izvirzīšanai. Pēc Austroungārijas izvirzītā ultimāta Serbijai un tam sekojošā kara pieteikuma 28. jūlijā Krievija uzsāka mobilizāciju, uz kuru ļoti asi reaģēja Vācija. Uztverot Krievijas spēku mobilizāciju kā agresijas aktu, Vācija pieprasīja to nekavējoties pārtraukt. Sekoja Krievijas atteikums un jau 1. augustā — Vācijas kara pieteikums Krievijai. Arī Vācijai bija radusies iespēja realizēt savas militāri politiskās ambīcijas. 3. augustā Vācija paziņoja, ka atrodas karastāvoklī ar Franciju, vienlaikus pieprasot Beļģijai izlaist caur tās teritoriju vācu karaspēku. Beļģija šādu iespēju nepieļāva, un jau dienu vēlāk — 4. augustā — Vācijas karaspēks šķērsoja Beļģijas robežu (bez kara pieteikuma), uzsākot strauju ofensīvu. Reaģējot uz Beļģijas neitralitātes pārkāpumu, Lielbritānija 4. augusta vēlā vakarā paziņoja, ka atrodas karastāvoklī ar Vāciju. Nedaudz vairāk kā nedēļas laikā liela daļa Eiropas valstu atradās savstarpējā karastāvoklī, uzsākot militāru konfliktu, kurš pakāpeniski aptvēra valstis no visiem pasaules kontinentiem un ilga vairāk nekā četrus gadus.

 

Šlīfena plāns un pozīciju karš


Valstu ģenerālštābi jau gadsimta sākumā bija izstrādājuši plānus potenciālam karam Eiropā. 1914. gada 4. augustā, šķērsojot Beļģijas robežu, Vācijas ģenerālštābs bija sācis realizēt ģenerāļa Šlīfena vadībā 1905. gadā izstrādātā «zibenskara» plāna modificētu versiju, kura galvenais uzdevums bija izvairīties no kara divās frontēs — ar lielu dzīvā spēka pārsvaru ļoti īsā laikā, ielencot Parīzi, sakaut Franciju un pārsviest spēkus uz Austrumu fronti, pirms Krievija pagūst pilnībā mobilizēt savus spēkus (vācu ģenerālštābā rēķināja, ka Krievijai būs nepieciešamas vismaz divas vai trīs nedēļas). Tomēr Vācijas militārā vadība pārrēķinājās — notika pretējais. Vācija bija spiesta karot divās frontēs jau drīz pēc kara sākuma. Lai atvieglotu sabiedrotās Francijas stāvokli Rietumu frontē, kura jau aizvadīja smagas kaujas ar Vāciju, divas Krievijas armijas iebruka Austrumprūsijā, piesaistot nozīmīgus vācu spēkus. Karadarbību Austrumprūsijas teritorijā sākotnēji raksturoja strauja abu Krievijas armiju ofensīva un teritoriālie ieguvumi, taču Krievijas karaspēks tos nespēja ilgstoši noturēt (par spilgtāko vācu uzvaru kļuva Tannenbergas kauja 26. — 31. augustā; gāja bojā ap 50 000 un gūstā krita 92 000 Krievijas armijas karavīru; nespējot pieņemt sakāvi, Krievijas 2. armijas komandieris Aleksandrs Samsonovs nošāvās).

Neskatoties uz uzvarām austrumos, veiksme sāka pamest vācu karaspēku Rietumu frontē. Mēnesi pēc kara sākuma, 1914. gada septembra pirmajās dienās, vācieši bija nonākuši jau līdz Parīzes pievārtei. 5. septembrī sākās slavenā Marnas kauja, kuras rezultātā vācu straujā ofensīva Parīzes virzienā tika apturēta. Šlīfena plāns bija cietis neveiksmi. 1914. gada rudenī abas karojošās puses pakāpeniski sāka ierakties. Fronte Rietumeiropā stiepās no Lamanša jūras šauruma līdz pat Šveicei. Vācijai Rietumu fronte sākotnēji bija prioritāte, tomēr, sākoties pozīciju karam, skatiens tika mests austrumu virzienā — Vācijai un tās sabiedroto valstīm gūstot straujas uzvaras, t.sk. Eiropas ziemeļos un Latvijas teritorijā, gada laikā frontes līnija pakāpeniski nostabilizējās, stiepjoties no Baltijas jūras ziemeļos līdz pat Melnajai jūrai dienvidos. Karš, kuru ar sajūsmu un atklātām nacionālo jūtu izpausmēm sagaidīja daudzi tūkstoši eiropiešu 1914. gada vasarā, attīstījās negaidīti — Eiropā bija sācies ilgstošs un asiņains pozīciju karš, kas kļuva par galveno Pirmo pasaules karu raksturojošo iezīmi.

 

Jaunie kaujas ieroči


Sākoties pozīciju karam, abas karojošās puses veidoja sarežģītas nocietinājumu sistēmas, kuru pārvarēšana prasīja līdz šim nepieredzētus dzīvā spēka zaudējumus. Lielos zaudējumus galvenokārt noteica zinātnes un militārās tehnikas attīstība. Pirmo reizi vēsturē karadarbībā tika izmantoti tanki (Rietumu frontē). Pirmajam pasaules karam raksturīgais pozīciju karš ar sarežģītām daudzpakāpju nocietinājumu sistēmām deva impulsu šo jauno «kaujas mašīnu» ražošanai un attīstīšanai. Būtisku lomu ieņēma ložmetējs — defensīva rakstura ierocis, kura plašā izmantošana lielā mērā noteica karadarbības pozicionālo raksturu. Strauju attīstību piedzīvoja arī aviācija, kuru izmantoja izlūkošanai, artilērijas uguns koriģēšanai un ienaidnieka pozīciju iznīcināšanai. Norisinājās aviācijas un karadarbības vēsturē līdz šim nepieredzētas gaisa kaujas. Pirmajā pasaules karā abas karojošās puses izmantoja arī ķīmiskos ieročus. Plaši tika lietoti ķīmiskie šāviņi un kaujas gāzes, meklējot jaunus veidus, kā iznīcināt ienaidnieka karavīrus smagi nocietinātajās ierakumu sistēmās. Jauno kaujas ieroču izmantošana nodarīja milzīgus postījumus un dzīvā spēka zaudējumus — četru gadu laikā bez vēsts pazuda un dzīvību zaudēja vairāk nekā 10 miljoni karavīru un vismaz tāds pats skaits civiliedzīvotāju, kurus tiešā vai netiešā veidā ietekmēja karadarbības izraisītais posts.

 

Kara galvenās sekas


Pirmajam pasaules karam, kurš daļēji noslēdzās ar parakstīto pamieru 1918. gada novembrī, bija tālejošas sekas, un tas iezīmēja dramatiskas pārmaiņas politikā, kultūrā un sabiedrībā kopumā. Kara gaitā tika iznīcināta aramzeme, rūpniecība, dzīvojamais fonds, kā arī kultūras vērtības. Karš īpaši smagi skāra arī Latvijas teritoriju, kuru jau no 1915. gada šķērsoja frontes līnija. Četros kara gados Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies gandrīz par miljonu. Daudzi, bēgot no Vācijas armijas, bija devušies bēgļu gaitās un nekad vairs neatgriezās; strādnieki evakuējās uz Krievijas iekšieni līdz ar fabrikām un to iekārtām; 120—140 tūkstoši latviešu karavīru bija krituši frontē — gan pie Ložmetējkalna un Augustovas mežos Austrumprūsijā, gan cīņās pret Osmaņu karaspēku dienvidos un Vācijas karaspēku Rietumu frontē Francijā. Karš būtiski mainīja arī pasaules politisko karti. Pārstāja eksistēt Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Osmaņu impērijas, uz kuru drupām veidojās virkne jaunu, nacionālu valstu, to skaitā arī Latvija, Lietuva un Igaunija. Izveidojās jauna starptautisko attiecību sistēma, kurai viens no mērķiem bija nepieļaut jauna kara izcelšanos Eiropā. Karš, kuram bija jāizbeidz visi kari, radīja augsni nākamajam starpvalstu konfliktam, kas pakāpeniski pārņēma pasauli 21 gadu vēlāk.

 

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks

 

Publikācijas vietne: Pirmajam pasaules karam — 100

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: