6.jūnijs — «D-diena» Ziemeļfrancijā

 

1944.gada 6.jūnija agrā rītā Francijas ziemeļu piekrastē Normandijā izbūvētajos bunkuros snaudošie vācu karavīri ieraudzīja līdz tam neredzētu skatu: cik vien tālu sniedzās skatiens, jūra bija pilna ar karakuģiem. Pasaules vēsturē šis rīts iegājis kā «D-Day» jeb «D-diena», militārajā terminoloģijā šis uzbrukums bija nosaukts par operāciju «Neptūns». Ilgi gaidītais prethitleriskās koalīcijas jeb sabiedroto uzbrukums Ziemeļfrancijā bija sācies. Operācija «Neptūns» iegāja pasaules militārajā vēsturē kā vērienīgākā jūras desantoperācija — tajā vienlaikus krastā izcēlās 156 000 vīru, un tās īstenošanā bija iesaistīti gandrīz 7000 dažādu tipu kara un tirdzniecības kuģu, kā arī ap 30 000 desantlaivu un dažādu citu peldlīdzekļu.

Sabiedroto karaspēka desantoperācija Normandijā tika gatavota ilgi un rūpīgi. Politiskais lēmums par sabiedroto karaspēka desantēšanu Eiropā, lai tur atklātu otru fronti pret hitlerisko Vāciju, tika pieņemts jau 1943. gada janvārī starptautiskajā konferencē Kasablankā. Šo lēmumu apstiprināja arī antihitleriskās koalīcijas vadošo valstu Lielbritānijas, ASV un Padomju Savienības galotņu tikšanās reizē Teherānā 1943. gada novembrī.

Gatavošanās desantoperācijai paredzēja izanalizēt visus iespējamos desantēšanās vietas variantus, karaspēka treniņus, kā arī uzbūvēt paātrinātā tempā lielu skaitu dažādu peldlīdzekļu un desantēšanās laivu. Tāpat bija jāizanalizē vācu nocietinājumu sistēma un vācu karaspēka novietojuma shēmas, turklāt jāparedz, ka desantēšanās notiek bēguma laikā, kad krastā ir vieta, kur karaspēkam izvietoties. Jau krietnu laiku pirms «D-dienas» sākuma sabiedroto valstu speciālie dienesti sāka vērienīgas dezinformācijas operācijas, lai maldinātu ienaidnieka izlūkus par iespējamo galvenā trieciena virzienu. Ar britu un amerikāņu izlūkdienestu palīdzību vāciešiem mēģināja iegalvot, ka sabiedroto karaspēks gatavojas izsēsties Norvēģijā, Grieķijā un citur, tikai ne Normandijā. Zināmā mērā tas izdevās, jo Vācijas bruņoto spēku vadība līdz pat 6. jūnija dienas vakaram neticēja, ka tieši Normandijā noticis sabiedroto armiju galvenais uzbrukums.

Sākumā bija paredzēts, ka uzbrukums Francijas ziemeļu piekrastei sāksies 1944. gada maijā, taču laika apstākļi šajā mēnesī bija ļoti nelabvēlīgi un desantoperāciju atlika līdz jūnija sākumam. Uzbrukumu plānoja 5. jūnijā, taču arī šajā dienā jūrā valdīja ļoti slikti laika apstākļi. Gaidīt gan vairs nevarēja un sabiedroto karaspēka virspavēlnieks Eiropā, kā arī Normandijas desantoperācijas vadītājs amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers parakstīja pavēli par operācijas «Neptūns» sākumu nākamās dienas rītā. 5. jūnija vakarā amerikāņu, britu un franču karavīri izvietojās sākuma pozīcijās, gatavojoties šķērsot Lamanša šaurumu. Dažas stundas pēc pusnakts Vācijas kontrolēto Francijas gaisa telpu šķērsoja liels skaits sabiedroto lidmašīnu, kas virs Normandijas piekrastes izmeta apmēram 10 000 ASV armijas 82. un 101. gaisa desanta divīzijas karavīrus, kuru uzdevums bija sekmēt sabiedroto jūras desanta operāciju, veicot dažādas diversijas ienaidnieka aizmugurē. Gaisa desantoperācija cieta neveiksmi, jo lidmašīnas lidoja cauri biezam mākoņu slānim, turklāt pilotiem bija aizliegts lietot radiosakarus, tādējādi desantēšanās notika tālu no paredzētajām vietām, bieži vien tiešā vācu karaspēka daļu tuvumā.

Pussešos no rīta sākās operācijas «Neptūns» jūras fāze. Sabiedroto izcelšanās Normandijas piekrastē notika rajonā no Ornas upes ietekas jūrā līdz Ozvilas komūnai. Šī teritorija operatīvajās kartēs bija sadalīta piecos galvenajos uzbrukuma sektoros ar kodētiem nosaukumiem «Jūta», «Omaha», «Golda», «Džūno» un «Svorda», ko paši karavīri dēvēja par «pludmalēm». Desantoperācijā piedalījās Lielbritānijas, ASV, Kanādas un Šarla de Golla komandētās «Brīvās Francijas» armiju karavīri. Vissīvāko pretošanos sabiedrotie sagaidīja «Omahas» sektorā, arī vislielākos zaudējumus cieta tieši tur. «Omahas pludmalē» vācieši bija uzcēluši pamatīgu nocietinājumu sistēmu, ko aizsargāja aiz stāvajām piekrastes klintīm noslēptā artilērija. Šajā sektorā sabiedroto izlūkdienests pieļāva rupju kļūdu, jo nenoskaidroja, ka šo posmu aizstāv pieredzējušas vācu kaujas vienības, bet palika pārliecībā, ka tur dislocēti parasti Vācijas armijas rezervisti. «Omahas pludmalē» krita vairāk nekā 2500 amerikāņu karavīru. Citos desantēšanās sektoros sabiedroto sekmes bija labākas — «Džūno», «Goldas» un «Jūtas» sektorā sabiedroto armijas ieņēma piekrastes zonu, kā arī piekrastes tuvumā esošās apdzīvotās vietas. Vācu karaspēks bija spiests atkāpties kontinenta iekšienē. «Svordas» sektorā uzbrūkošais britu karaspēks ģenerāļa Bernarda Montgomerija nospraustos mērķus sasniedza tikai daļēji, proti, «pludmale» gan tika ieņemta, bet vācu rokās palika stratēģiski svarīgais transporta mezgls — Kānas pilsēta, kuru ieņemt izdevās tikai pēc divu mēnešu ilgām kaujām.

6. jūniju amerikāņu vēstures publicistikā vēlāk nodēvēja par «visgarāko dienu». Kad šī vēsturiskā diena gāja jau uz beigām, bija skaidrs, ka galvenie sabiedroto stratēģiskie mērķi Normandijā bija izcīnīti — vācu armijas aizsardzība sāka brukt, un sabiedroto karaspēks bija ieņēmis visu uzbrukuma zonas piekrastes līniju un iegājis apmēram 20—30 km Francijas iekšzemes teritorijā. Sabiedroto aviācija savā kontrolē pilnībā bija pārņēmusi gaisa telpu virs Normandijas, bet sabiedroto kuģi varēja netraucēti pārvietoties Lamanša šaurumā. «D-dienas» laikā bija krituši aptuveni 7000 sabiedroto karavīru. Sākās vērienīga sabiedroto karaspēka pārdislokācija uz Ziemeļfrancijas piekrasti, lai saskaņā ar savas vadības ieceri turpinātu realizēt nākamo stratēģiskās kaujas operācijas fāzi — uzbrukumu vācu pozīcijām Francijas kontinentālajā teritorijā. Šis uzbrukums militārajā terminoloģijā ieguva apzīmējumu «Overlord» un paredzēja Francijas ziemeļrietumu teritorijas atbrīvošanu no vācu karaspēka ar sekojošu virzīšanos Francijas galvaspilsētas Parīzes virzienā. «D-diena» iezīmēja gan Francijas teritorijas un visas Rietumeiropas atbrīvošanas sākumu, gan arī iezvanīja hitleriskās Vācijas sakāvi, jo pēc sabiedroto spēku sekmīgās izvēršanās Normandijā gandrīz visi Vācijas militārie un politiskie vadoņi saprata, ka karš ir neglābjami zaudēts.

 

Sagatavojis Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

 

Publikācijas vietne: 6. jūnijs — «D-diena» Ziemeļfrancijā

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: