Karaspēka daļu intendantūras dienestu pirmsākumi

 

Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī galvenā uzmanība bija pievērsta pirmo Pagaidu valdībai uzticīgo karaspēka vienību izveidošanai, ko diktēja sarežģītā militāri politiskā situācija valstī. Par šo pirmo Pagaidu valdībai uzticīgo karaspēka vienību saimniecisko apgādi toreiz vēl netika nopietni domāts. Arī pēc Apsardzības ministrijas izveides 1918. gada 22. novembrī par vienotu apgādes struktūras radīšanu netika runāts. Katra tobrīd izveidotā latviešu karaspēka vienība savu apgādi ar pārtiku un kara materiāliem centās risināt pašu spēkiem. 7. decembrī noslēgtais Latvijas Pagaidu valdības un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā Augusta Vinniga noslēgtais līgums par landesvēra izveidošanu paredzēja, ka Vācijas okupācijas varas iestādes apgādā topošo Pagaidu valdības karaspēku ar bezmaksas pārtiku no Vācijas 8. armijas intendantūras noliktavām, kā arī ar ieročiem, ekipējumu un kara materiāliem par vēlāk noteiktu samaksu.

Sarežģītās militārās un politiskās situācijas dēļ Pagaidu valdībai uzticamu karaspēka vienību veidošanās ritēja ļoti lēni un neapmierinoši. Šo vienību apgādes lietas tobrīd centās risināt gan Pagaidu valdība, gan 11. decembrī pie Apsardzības ministrijas dibinātais Galvenais štābs. Tomēr šajā laikā steigā dibināto latviešu karaspēka vienību apgāde ar pārtiku, apģērbu un kara materiāliem notika pašiniciatīvas ceļā un bez jebkādas sistēmas. Karaspēka intendantūras struktūru veidošanā aizmetņi sākās tikai pēc tam, kad Pagaidu valdība kopā ar sev vēl uzticīgajām karaspēka vienībām uzbrūkošo lielinieku militārā spiediena dēļ bija spiestas atstāt Rīgu.
1919. gada 5. janvārī Jelgavā no tur esošajām latviešu karaspēka daļām izveidoja pirmo lielāko Pagaidu valdības kontrolē esošu vienību — 1. latviešu atsevišķo bataljonu ar O. Kalpaku kā komandieri. Līdzās divām kaujas sastāva rotām bataljonā tika izveidota Saimniecības nodaļa, kuras steidzamākais uzdevums uzreiz pēc izveidošanas bija nekavējoši uzsākt bataljona transporta formēšanu, šim nolūkam izmantojot dažus iepriekš rekvizētus zirgus un pajūgus. Sakarā ar to, ka turpinājās bataljona atkāpšanās sākumā Saldus, vēlāk — tālāk Liepājas virzienā, Saimniecības daļai nekādi neizdevās īstenot vēl vienu savu uzdevumu, proti, dibināt sakarus ar Vācijas 8. armijas intendantūras dienesta vadību Liepājā, lai varētu sākt normalizēt bataljona apgādi ar pārtiku un kara materiāliem. Bataljona saimniecību izdevās kaut cik normalizēt tikai 1919. gada janvāra beigās, pēc tam, kad bataljona štābs apmetās Rudbāržu muižā, bet saimniecības nodaļa — Plānes muižā. Šajā laikā tika nodibināti sakari ar landesvēra Virsštāba intendantūru, kura bija cieši saistīta ar Vācijas 8. armijas saimniecības dienestiem.

Laikā, kad O. Kalpaka komandētais bataljons atradās Rudbāržos, tika organizēti vairāki pasākumi saimniecības dienestu organizācijas uzlabošanai. Jau 1919. gada janvārī bataljona sakariem ar Liepāju nodibinātā Durbes etapa komandantūra izveidoja pirmo militāro drēbnieku darbnīcu ar 17 amatniekiem, kurpnieku darbnīcu un ādu ģērētavu 1. latviešu atsevišķā bataljona apgādei. Durbes etapa komandantūra ierīkoja Dunalkas muižā arī siena sagatavošanas punktu, kas lielā mērā atviegloja siena piegādi latviešu karaspēka vienībām.

29. martā apsardzības ministrs izdeva pavēli par Apsardzības ministrijas apģērbu un kara piederumu darbnīcas formēšanu Liepājā. Par darbnīcas priekšnieku iecēla pulkvedi Kārli Šancbergu.

Līdz ar 1. latviešu atsevišķā bataljona skaitliskā un kauja sastāva papildināšanu un pārtapšanu par brigādi organizatoriskās izmaiņas piedzīvoja arī vienības saimnieciskās struktūras. 1919. gada 1. aprīlī izveidoja 1. latviešu atsevišķās brigādes intendantūru, kuras priekšgalā atradās kapteinis Kārlis Rubulis. Intendantūras izvietojuma vieta bija Saldus muiža. Intendantūras darbības jomas palika iepriekšējās — galvenais uzdevums bija nodrošināt frontē esošās brigādes kaujas daļas ar pārtiku, elpi un nepieciešamajiem ekipējuma priekšmetiem. Sarežģījumi intendantūras darbībā sākās pēc 1919. gada 16. aprīļa notikumiem Liepājā, kad norisinājās vācu militāro varas iestāžu atbalstīts mēģinājums gāzt K. Ulmaņa Pagaidu valdību. Aizmugurē iekārtotās komandantūras kopa ar Galvenās rekvizīcijas komisijas nodaļām savu darbu veica teicami, un latviešu karaspēka daļu apgāde ar pārtiku bija krietni uzlabojusies. Pēc Liepājas puča situācija krietni pasliktinājās. Palielinājās latviešu komandantūru karavīru atbruņošanas un aresta gadījumu skaits, līdz ar to pārtikas sagāde un nosūtīšana uz fronti bija apdraudēta. Taču 16. aprīļa notikumi Liepājā nepārtrauca savākšanas punktu darbību. Visvairāk cieta Durbes komandantūras noliktava, kuru izlaupīja vācu karavīri.

1. latviešu atsevišķās brigādes intendantūra savu darbību nepārtrauca, lai gan pēc puča sakarā ar minētajiem apgādes traucējumiem bija grūti nodrošināt kaujas daļas ar pārtiku un kara materiāliem. Pēc vācu okupācijas varas inspirētā 16. aprīļa puča Liepājā pučisti vismaz formāli nomainīja ministrijas vadību, kura kā vienu no saviem uzdevumiem deklarēja piedalīšanos ar savu karaspēku kopīgajā uzbrukumā Rīgai. Par kara ministru — tagad šo posteni dēvēja tieši tā — kļuva Andrieva Niedras valdības loceklis Teodors Vankins. Tūlīt pēc iecelšanas amatā viņš izdeva pavēli, kura kopējā 1919. gada apsardzības ministra pavēļu klāstā ir atrodama ar numuru 26, bet bez hronoloģiskā datējuma. Tajā kara ministrs pavēl izveidot Latvijas aizmugures apsardzības priekšnieka amatu. Par šī amata izpildītāju T. Vankins iecēla virsleitnantu Oto Sprinci, kam pakļāva visus aizmugures dienestus, to skaitā saimnieciskos, kā arī esošos visās Latvijas karaspēka daļās, kuras atradās frontes aizmugurē. 1919. gada 18. maijā par Galvenā štāba apgādības nodaļas jeb Saimniecības daļas (pavēlēs lietoti dažādi apzīmējumi) priekšnieku iecelts kara laika ierēdnis Jēkabs Buks.

1919. gada 31. maijā Aizmugures spēku, Saimniecības daļas un citu nodaļu priekšnieki saņēma apsardzības ministra vietas izpildītāja Georga Seskova pavēli sākt gatavoties pārcelties uz Rīgu.

1919. gada 2. jūnijā kara ministrs izdeva pavēli visiem Galvenā štāba ierēdņiem nekavējoties pārbraukt uz Rīgu un izvietoties Kara ministrijas ēkā Basteja bulvārī 7. Ar pavēlēm T. Vankins imitēja aktīvu darbību. Gandrīz katrā viņa pavēlē ir minēti jauni karaspēka veidojumi ar skaļiem nosaukumiem (piemēram, Latvijas Gvardijas bataljons, Brīvprātīgo bataljons u. c.), kuri būtu jādibina un jāattīsta kā Latvijas armijas sastāvdaļas. Spriežot pēc visa, šo karaspēka daļu tālāka attīstība beidzās ar formālu komandieru iecelšanu. Neīstenojās arī T. Vankina pavēle par J. Baloža komandētās 1. latviešu atsevišķās brigādes steidzīgu pārformēšanu par diviem strēlnieku pulkiem.

1919. gada 11. jūnijā T. Vankins izdeva pavēli par kāda virsleitnanta Doktora iecelšanu par Kara ministrijas intendantu un pavēlēja līdzšinējam Saimniecības daļas priekšniekam kara ierēdnim Bukam nodot lietas jaunajam intendantam.

Pēc Cēsu kaujām un apvienoto igauņu — latviešu karaspēku uzvaras pār vācu landesvēru un Dzelzsdivīziju šie pārkārtojumi vairs nebija aktuāli. 3. jūlijā noslēgtais Strazdumuižas pamiers noteica Niedras valdības tālāko likteni. 26. jūnijā T. Vankins kopā ar diviem adjutantiem Tālivaldi Sandersu un Kundziņu aizbrauca uz Jelgavu, un Kara ministrija atkal pārtapa par Apsardzības ministriju.

Laika posmā no 1919. gada 16. aprīļa līdz 3. jūlijam K. Ulmaņa Pagaidu valdības apsardzības ministram J. Zālītim nebija nekādu iespēju ietekmēt notiekošo 1. latviešu atsevišķajā brigādē. Arī brigādes komandierim Jānim Balodim apgādes jautājumos bija pilnībā jāpaļaujas uz vācu armijas un landesvēra intendantūras dienestiem. Brigādes apgādība ar pārtiku, elpi un kara materiāliem lielā mērā bija atkarīga no vāciešiem. Tas bija viens no iemesliem kādēļ brigāde nenostājās atklātā konfrontācijā pret vācu varas iestādēm un A. Niedru, kaut gan privātā sarunā ar viņu J. Balodis bija izrādījis savu lojalitāti K. Ulmaņa valdībai un Latvijas Tautas padomei.

1919. gada 20. jūnijā 1. latviešu atsevišķās brigādes intendantūra tika pārdēvēta par 1. latviešu brigādes intendantūru, bet 30. jūnijā — par Latvijas Dienvidu armijas intendantūru ar kapteini K. Rubuli kā galveno intendantu. Viņa pakļautībā bez savākšanas punktiem, pārtikas un elpes noliktavām un darbnīcām atradās arī brigādes sapieru rota un brigādes transporta munīcijas noliktava.

Igaunijā un Ziemeļlatvijā veidotajiem Pagaidu valdības bruņotajiem formējumiem sākumā apgāde ar pārtiku un kara materiāliem nāca no Igaunijas armijas intendantūras noliktavām, kā tas bija paredzēts 1919. gada 18. februārī Tallinā noslēgtajā līgumā ar Igaunijas valdību, kuru Latvijas Pagaidu valdības vārdā parakstīja J. Zemitāns un J. Ramanis. Līgums paredzēja, ka Igaunijas armijas virspavēlniecības pakļautībā esošie spēki Latvijas atbrīvotajā teritorijā veic pārtikas produktu rekvizīcijas, par ko maksā pēc Igaunijas valdības noteiktajām cenām. Šim nolūkam pie pilsētu un apdzīvotu vietu komandantūrām radīja speciālas rekvizīcijas komisijas no igauņu un latviešu karaspēka vienību pārstāvjiem. Savākto pārtiku nodeva Igaunijas armijai, kura to tālāk sadalīja. Tā kā uzturu jaunformējamās latviešu karaspēka daļas saņēma tieši no Igaunijas armijas noliktavām, savas apgādes struktūras vēl neveidojās. Situācija mainījās, kad 1919. gada 25. aprīlī Ziemeļlatvijā operējošā karaspēka apgādes uzlabošanai Tartu pilsētā tika nodibināta Ziemeļatvijas brigādes intendantūra. Pirmās iestādes, ko izveidoja Ziemeļlatvijas brigādes intendantūra, bija brigādes noliktava un remonta darbnīca. Intendantūras noliktava sāka savu darbu Tartu 15. maijā, bet remonta darbnīcu ierīkoja Valkā, pārņemot to no akciju sabiedrības «Konsums». Vēlāk remonta darbnīca pārcēlās uz Valmieru. Jau pēc Cēsu kaujām, 1991. gada 25. jūnijā Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J. Zemitāns apstiprināja jaunos brigādes intendantūras štatus, saskaņā ar kuriem intendantūrā ietilpa remonta darbnīca Valmierā, maizes ceptuve Rūjienā, kafijas dedzinātava Valmierā, ziepju vārītava, lopu un zirgu rezervju transporti. Līdz 25. jūnijam Ziemeļlatvijas brigādes intendantūras apgādē nebija 1. Valmieras kājnieku pulka ar tam piedalītajām karaspēka daļām, jo šis pulks bija noorganizējis savu saimniecības apgādi — 1. Valmieras kājnieku pulks uzbrukuma operācijās bija nonācis Latvijas austrumos (Alūksnes apkārtnē) un attāluma dēļ vairs nevarēja saņemt pārtiku no brigādes intendantūras iestādēm Rūjienā un Valmierā. Līdzīgi kā Kurzemē esošajās Latvijas Pagaidu valdības karspēka vienībās, arī Igaunijā un Ziemeļlatvijā latviešu karaspēka vienībās intendantūras iestādes veidojās pēc kaujas sastāva izveides. Ziemeļlatvijas brigādes intendantūrai bija pakļauta arī 1919. gada jūnija sākumā izveidotā Kara satiksmes pārvalde ar būvniecības nodaļu, kurai bija jāpārzina dzelzceļa un etapu komandantūras.

 

Armijas apgādības pārvalde un tās galvenie uzdevumi


Pēc Cēsu kaujām un Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 1919. gada 3. jūlijā radās iespēja abas Latvijas Pagaidu valdības bruņotā karaspēka grupas sākt apvienot vienotā armijā. Tas attiecas ne tikai uz vienotas armijas kaujas vienību organizatorisko struktūru izveidi, bet arī uz vienotas apgādes sistēmas jeb intendantūras dienestu izveidošanu. Tā kā bija izveidojušās divas atsevišķas, viena no otras neatkarīgas karaspēka struktūras, radās nepieciešamība abus veidojumus transformēt vienotā bruņotā spēkā, ar vienotu organizācijas uzbūvi, vienotu vadību un vienotu apgādes sistēmu. Dienvidlatvijas armijas grupa un Ziemeļlatvijas brigāde sāka pāriet uz vienotu organizācijas štatu. 1919. gada 16. jūlijā, apvienojot abu brigāžu intendantūras, ar armijas virspavēlnieka un apsardzības ministra pavēli nodibināja Armijas apgādības pārvaldi. Par pārvaldes priekšnieku iecēla pulkvedi–leitnantu Augustu Stiebri. Tās galvenais uzdevums bija no divām organizācijas ziņā dažādām struktūrām intendantūrā izveidot vienotu armijas apgādes sistēmu, kā arī nodrošināt armiju ar nepieciešamajiem apgādes priekšmetiem un pārkārtot armijas aizmuguri, pārveidojot to atbilstoši kara apstākļiem.

Pirmais pārvaldes uzdevums bija apvienot abu latviešu karaspēka brigāžu apgādes daļas vienā struktūrā ar vienu vadību. Galvenie pārvaldes uzdevumi tika definēti Noteikumos par karaspēku pārvaldību kara laikā: 1. Pilnīgi pārkārtot armijas aizmuguri; 2. Organizēt armijai vajadzīgo apgādību, atsvabinot no lieku uzdevumu izpildīšanas; 3. Izdot rīkojumus un noteikumus par karaspēka vajadzībām uztura, elpes, apavu, apģērbu, munīcijas un citu karaspēka piederumu savākšanu un izgatavošanu uz vietas; 4. Izzināt veidus, kā piegādāt no ārvalstīm tos kara piederumus, kurus nebūtu iespējams iegādāties Latvijā; 5. Pārzināt to armijas budžeta un finanšu daļu, kas attiecas uz minētajiem kara materiāliem; 6. Rīkojumu un noteikumu veidā regulēt civilo iedzīvotāju attiecības ar karaspēku armijas aizmugurē. Līdz pārvaldes nodibināšanai Latvijas karaspēku vienību saimniecības iestāžu funkcijas netika skaidri noteiktas, piemēram, Ziemeļlatvijas brigādes intendantūras pakļautībā esošās Kara satiksmes pārvaldes uzdevumi neietilpa intendantūras parasti veicamo uzdevumu kategorijā, tāpat Latvijas Dienvidarmijas intendantūras pakļautībā esošās sapieru rotas un munīcijas noliktavas uzdevumi nebija saistīti ar klasisko intendantūras iestāžu uzdevumiem. Armijas vadība centās šīs abu brigāžu dažādo apgāžu sistēmu organizatoriskās uzbūves sistēmas vienkāršot, izveidojot pie nu jau vienotās Armijas apgādības pārvaldes vairākas apakšstruktūras. Ar armijas virspavēlnieka 1919. gada 15. jūlija pavēli pie pārvaldes izveidoja šādas iestādes: Armijas saimniecības pārvaldi (priekšnieks — leitnants Kārlis Ķēviets); Artilērijas pārvaldi (priekšnieks — pulkvedis—leitnants Jēkabs Ruškevičs), Etapu un rajonu komandantūru pārvaldi (priekšnieks — pulkvedis—leitnants Pēteris Silenieks), Kara satiksmes pārvaldi (priekšnieks — kapteinis Pēteris Ozols), Tehnisko pārvaldi (priekšnieks — kapteinis Arturs Aparnieks). Armijas apgādības pārvaldes pārziņā nonāca arī 1919. gada 19. jūlijā dibinātā Armijas sanitārā pārvalde (priekšnieks — ārsts—pulkvedis Pēteris Sniķers) un 1919. gada 29. jūlijā dibinātā Armijas veterinārā pārvalde (priekšnieka v. i. Augusts Kirhenšteins, no 10. septembra — Andrejs Egle).

1919. gada augusta beigās pārvaldes jau bija noorganizējušas savus štatus tiktāl, ka varēja uzsākt darbību. Sāka darboties darbnīcas pie saimniecības, artilērijas un tehniskajām pārvaldēm, tika atvērtas noliktavas. Kara satiksmes pārvalde atklāja lauka pasta kantorus Rīgā, Mārcienā, Stukmaņos un Valmierā. Lauka pasts darbojās arī Kurzemē, bet tur tā darbību apgrūtināja P. Bermonta Rietumu brīvprātīgo armijas vienību pretdarbība. Liepājā tika noorganizēta Liepājas Kara apgādības pārvalde, kura būtībā darbojas autonomi no Armijas saimniecības pārvaldes, jo attālums un P. Bermonta armijas klātbūtne Kurzemē un Zemgalē apgrūtināja sakarus ar Rīgu.

 

Pārkārtojumi Armijas apgādības pārvaldes struktūrā


Kā redzams, Armijas apgādības pārvaldes struktūrā bija iekļautas iestādes arī ar karaspēka apgādību nesaistītiem uzdevumiem, kas, kā izrādījās laika gaitā, krietni sarežģīja pārvaldes darba organizāciju, padarot to smagnēju un lēmumu pieņemšanu pārāk sarežģītu. To atzina armijas vadība, un jau 1919. gada 10. septembrī Kara satiksmes pārvalde tika pakļauta tieši armijas virspavēlniekam. 1919. gada 20. septembrī Apsardzības ministrijas tiešā pārraudzībā pārgāja Armijas apgādības pārvaldes dzīvokļu nodaļa, kas darbojās Saimniecības pārvaldes pārraudzībā.

Līdz ar Armijas apgādības pārvaldes izveidošanu notika mēģinājums organizatoriski sakārtot armijas vienību apgādi ar finanšu līdzekļiem. Līdz vienotas armijas struktūras izveidei karaspēka vienību finanšu apgādes jomā valdīja haoss. Katra karaspēka daļa šajā jomā darbojas autonomi, mēģinot saviem spēkiem iegūt finansējuma avotus ikdienas norēķiniem. Nebija izstrādātas grāmatvedības vešanas kārtība, nebija vienotas atalgojuma sistēmas, nebija reglamentēta karaspēka vienību naudas pieprasījumu kārtība. Finanšu jautājumu sakārtošanai Armijas apgādības pārvaldes pakļautībā esošajā Armijas saimniecības pārvaldē 1919. gada 31. augustā izveidoja finanšu — budžeta nodaļu, kurā katrai karaspēka daļai bija jāiesniedz savi budžeta pieprasījumi. Tomēr arī šīs nodaļas pakļautība drīz mainījās. 1919. gada 2. oktobrī Armijas apgādības pārvaldes priekšnieka tiešā pakļautībā tika nodibināta Budžeta un naudas nodaļa, kura pārņēma visas Armijas saimniecības pārvaldes finanšu — budžeta nodaļas funkcijas (šī nodaļa tika likvidēta). Šāda pakļautības un organizācijas struktūras maiņa laikā, kad dažādu pārvalžu iestādes vēl atradās formēšanās stadijā, kļuva par vienu no iemesliem haosam, kas valdīja Latvijas armijas kaujas vienību aizmugurē 1919. gada 8.—11. oktobrī — P. Bermonta komandētās Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu pirmajās dienās.

Tomēr arī bermontiādes laikā turpinājās Latvijas armijas aizmugures iestāžu organizācijas optimizācijas process. 1919. gada 13. novembrī no Armijas apgādības pārvaldes padotības izņēma Armijas artilērijas pārvaldi, kuru pakļāva Virspavēlnieka štāba priekšniekam. Armijas apgādības pārvaldes priekšnieka pakļautībā tika nodota no Armijas artilērijas pārvaldes izdalītā Artilērijas apgādības pārvalde. 15. novembrī Armijas tehniskā pārvalde tika pakļauta Armijas štāba priekšniekam, bet no Armijas tehniskās pārvaldes tika izdalīta Apgādības daļa, kura, savukārt, palika Armijas apgādības pārvaldes priekšnieka pārziņā.

Tādējādi radās dīvaina organizatoriskā struktūra, kurā Armijas apgādības pārvaldei pakļautībā bija tikai daļa no divu pārvalžu struktūrām. Šāda situācija traucēja īstenot abu minēto pārvalžu (Armijas tehniskās un Armijas artilērijas pārvaldes) uzdevumus, jo pārvalžu iestādēm līdz galam nebija skaidrs, kādus jautājumus savas kompetences ietvaros var risināt viena vai otra pārraudzītāja institūcija.

1920. gada septembrī tika likvidēta Liepājas Kara apgādības pārvalde. Šajā laikā Armijas apgādības pārvaldes Budžeta un naudas nodaļa pāriet Apsardzības ministrijas tiešā pārraudzībā. 2. oktobrī Armijas veterināro pārvaldi nodeva Armijas sanitārās pārvaldes pārraudzībā. Šajā laikā sakarā ar darbības funkciju sašaurināšanos un vairāku iestāžu padotības maiņu armijas virspavēlniecība pakāpeniski nodeva visas ar armijas apgādi saistītās funkcijas Armijas apgādības pārvaldes pakļautībā esošajai Armijas saimniecība pārvaldei.

1920. gada 15. novembrī Armijas apgādības pārvaldi likvidēja un tās vietā nodibināja atsevišķu Armijas saimniecības pārvaldi. Par pārvaldes priekšnieku iecēla pulkvedi R. Dambīti. Dibināšanas brīdī pārvaldes štatā bija vairākas, ar pārvaldes galveno uzdevumu — armijas vienību apgādi ar pārtiku, elpi un apģērbu — saistītas nodaļas: pārtikas un furāžas nodaļa, apavu un apģērbu nodaļa, transporta nodaļa, saimniecības pasākumu nodaļa, naudas (finanšu) nodaļa jeb grāmatvedība un kanceleja. Pārvaldes pakļautībā atradās vairākas 1920. gadā izveidotās dažādu mantu izgatavošanas un remonta darbnīcas: apavu darbnīca, apģērbu darbnīca, transporta līdzekļu remontdarbnīca, zirglietu darbnīca, kā arī maizes ceptuve Rīgā, kafijas dedzinātava Rīgā (atradās alus brūža «Livonia» telpās), ziepju fabrika Rīgā (pastāvēja līdz 1922. gadam), kā arī saimniecības mantu noliktavas Rīgā, Valmierā, Daugavpilī, Vecgulbenē un Liepājā, pārtikas un elpes galvenā noliktava Rīgā un armijas saimniecības darba bataljons.

 

Juris Ciganovs,
Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks

 

Publikācijas vietne: Latvijas karaspēka daļu intendantūras dienestu pirmsākumi

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: