Vācu okupācijas režīms Pirmā pasaules kara gados

 

1915. gada pavasarī Vācijas karaspēks iebruka Latvijas teritorijā, un pēc gandrīz pusgadu ilgušas karadarbības rudenī fronte nostabilizējās, pāršķeļot Latviju divās daļās. Par frontes līniju un simbolisko robežu kļuva likteņupe Daugava, kuras krastos daudziem palika dzimtās mājas un tuvinieki. Vācu kontrolē nonāca Kurzeme un Zemgale, pakļaujot iedzīvotājus militāram okupācijas režīmam, kurš pastāvēja visus turpmākos kara gadus.

 

Militārās pārvaldes izveide


Kurzeme un Zemgale vācu kontrolē nonāca pakāpeniski. 1915. gada maijā vācu rokās krita pirmā Kurzemes pilsēta — Liepāja, kuras iedzīvotāji ar pilsētas militāro pārvaldi saskārās jau dažas dienas pēc vācu ienākšanas. Liepājas pagaidu pārvaldi uzsāka armijas komandantūra bijušā vācu 8. armijas komandiera Maksimiliana Pritvica vadībā. Vācu valodu ieviesa kā oficiālo saziņas valodu, pārgāja uz Centrāleiropas laiku. Noteica nakts pārvietošanās ierobežojumus, norisinājās bijušo Krievijas ierēdņu un karavīru uzskaite. Tāpat sākās rekvizīcijas vācu armijas vajadzībām. Rekvizēja visu derīgo — zirgus, velosipēdus, automašīnas, degvielu, gumijas un ādas izstrādājumus. Pārvalde apzināja karaklausības vecumā esošos vīriešus, no kuriem daļu nosūtīja uz Vāciju piespiedu darba dienestā. Nespējot pietiekami apgādāt iedzīvotājus ar pārtiku, pilsētu lika pamest visiem, kuriem nebija līdzekļi sevis uzturēšanai turpmākajām nedēļām. Pilsētas pagaidu pārvalde ieviesa stingru militāru kārtību, primāri pildot drošības funkcijas armijas aizmugurē.

1915. gada augustā, kad vācu karaspēka kontrolē atradās lielākā daļa Kurzemes un Zemgales, Jelgavā izveidoja jaunās pārvaldes administratīvo centru. Par pārvaldes priekšnieku iecēla rezerves majoru, bijušo Reihstāga deputātu Alfrēdu fon Gosleru, kurš baudīja gandrīz neierobežotu varu un varēja brīvi organizēt pārvaldi pēc saviem ieskatiem. Lai nostiprinātu vācu varu ilgtermiņā, A. fon Goslers bija pārliecināts par nepieciešamību pārvaldē iekļaut vietējos iedzīvotājus, ar to saprotot vācbaltiešus. Latviešus un citas etniskās grupas no pārvaldes izslēdza, uzskatot, ka tie nav spējīgi pārvaldīt savu zemi.

Vāciešu iecelšana vadošos amatos vēl vairāk pastiprināja noraidošo attieksmi pret jauno pārvaldi — iedzīvotāji gaidīja drīzu Krievijas karaspēka atgriešanos, kurš tos atbrīvos no vācu varas. Daļēji tam par iemeslu bija arī nepamatotie sodi un brutalitāte. Zemākā līmeņa darbinieki, kuri atradās tiešā kontaktā ar vietējiem iedzīvotājiem, bieži izcēlās ar laupīšanām rekvizīciju laikā un pat fizisku izrēķināšanos. 1915. gadā norisinājušies arī vairāki atgadījumi, kad, satiekot pārvaldes amatpersonu vai vācu karavīrus uz ielas, cilvēki ir bijuši spiesti paklanīties (smagāka situācija bija, piemēram, vācu okupētajā Lietuvā, kur Šauļu iedzīvotāji ar pilsētas priekšnieka rīkojumu bijuši spiesti nokāpt no ietves uz ielas braucamo daļu, ja pretī nāca grupa vācu karavīru vai pārvaldes amatpersonas). Reaģējot uz dzīves grūtībām un apkārt notiekošo, Grobiņas apkārtnes amatnieks Ansis Strādnieks savā dienasgrāmatā rakstīja: «(..) Visi ar ilgošanos gaida mieru. Bet, kā rādās, tas tik ātri nebūs. It kā nezinām, kas ārpus mums notiek. Pasts pārtraukts. Avīzes un nekas jau tagad nevar pienākt. Karš! Visur tik par karu vien runā. Kad nāktu mūs karaspēks atpestīt no vāciešiem — tā ir visu vēlēšanās!»

 

Drošības struktūras, ierobežojumi un pretestība


Lai apspiestu iespējamos iedzīvotāju pretestības mēģinājumus, panāktu efektīvāku rīkojumu izpildi un novērstu nekārtības, militārā pārvaldē visā Kurzemes apgabalā izvietoja plašus policijas un žandarmērijas spēkus (sākotnēji armija nepieciešamo žandarmu skaitu nespēja nodrošināt, un pārvalde bija spiesta organizēt bruņotas kārtības sargu vienības no vietējiem iedzīvotājiem). Turpmākajos gados, pieaugot trūkumam un nabadzībai, pārvaldē radās bažas par iespējamiem nemieriem, un žandarmu skaitu visā Kurzemes apgabalā pakāpeniski paaugstināja.

Drošības spēki bija arī nepieciešami, lai uzturētu militārās pārvaldes izveidoto pārvietošanās ierobežojumu sistēmu. Lai kontrolētu visu kustību Kurzemes apgabalā, pagastus, pilsētas un apriņķus norobežoja pat fiziski, izveidojot ap tiem žogus (šāds žogs eksistēja arī Liepājā un 1918. gadā — Rīgā, ap kuru izveidoja augstsprieguma žogu). Lai šķērsotu sava pagasta vai pilsētas robežu, cilvēkam bija nepieciešama speciāla pārvietošanās atļauja, kā arī jaunā pase, kura bez izņēmumiem bija jāsaņem visiem 10 gadu vecumu sasniegušajiem iedzīvotājiem. Bez pases nedrīkstēja atrasties ārpus mājas.

Pārvietošanās ierobežojumi bija arī nepieciešami, lai pārtvertu ienaidnieka spiegus. Meklējot dažādus veidus, kā nodrošināt iztiku sev un ģimenei, daudzi latvieši strādāja vācu izlūkošanas aģentūrās kā spiegi. Pārvaldot gan latviešu, gan krievu valodu un orientējoties vietējos apstākļos, tie šķērsoja fronti, devās tālāk uz Rīgu, Vidzemi un Latgali, kur ievāca ziņas par iedzīvotāju noskaņojumu, tur esošajām karaspēka daļām, bruņojumu un stāvokli frontē. No savervētajiem latviešu spiegiem daļa strādāja kā dubultaģenti, nododot ziņas gan vācu, gan krievu izlūkošanas aģentūrām.

Lai gan kurzemnieki neizrādīja atklātu pretestību pret militāro okupācijas varu, tie mēdza atbalstīt vācu sagūstītos krievu armijas karavīrus, kuri izbēga no karagūstekņu nometnēm un uzbruka vācu karavīriem, kā arī pārvaldes darbiniekiem. Izbēgušie karagūstekņi ieguva ieročus un slēpās mežos, aizsākot savdabīgu partizānu karu. Bieži tiem pievienojās arī vietējie iedzīvotāji. Tāpat apmaiņā pret pārtiku vai naudu iedzīvotāji karagūstekņus slēpa arī savās mājās. 1916. gada septembrī, piemēram, Asītes pagastā, kad kāds žandarms mēģināja apcietināt izbēgušu karagūstekni, tam uzbruka netālu esoša grupa zemnieku, kuri žandarmu nogalināja. Soda sankcijas bija bargas. No pagasta izsūtīja visu uzbrukumā dalību ņēmušo zemnieku tuviniekus un visiem pagasta iedzīvotājiem, kuri bija sasnieguši 16 gadu vecumu, bija jāmaksā soda nauda (kolektīvi sodi bija izplatīta parādība vācu okupētajā Kurzemē un Zemgalē; iedzīvotāju iebiedēšanas nolūkos kā sienas plakātus izplatīja arī paziņojumus par nāvessodu izpildi).

 

Saimnieciskie apstākļi un pārtikas trūkums


Militārā pārvalde okupēto zemi centās izmantot pēc iespējas efektīvāk, mobilizējot visus saimnieciskos resursus savām vajadzībām. Milzīgos apmēros izcirta Kurzemes mežus, koksni nosūtot gan kā kurināmo materiālu uz Vāciju, gan izmantojot nocietinājumu būvei frontē. Civiliedzīvotājus mobilizēja darba dienestam, iesaistot tos tranšeju rakšanā un pozīciju izbūvē. No lauksaimniecībā iegūtā tikai neliela daļa palika Kurzemes apgabala iedzīvotāju apgādei — vairākums tika izmantots armijas vajadzībām un izvests uz Vāciju.

Būtisks apstāklis, kas izraisīja iedzīvotāju neapmierinātību, bija pastāvīgais pārtikas trūkums, kurš bija novērojams jau no 1915. gada vasaras. Kara gaitā stāvoklis tikai pasliktinājās. Īpaši smagi pārtikas trūkums skāra pilsētu iedzīvotājus, kuri bija pilnībā atkarīgi no pārvaldes piegādēm. Lai izvairītos no sociālas katastrofas, pārvalde bija spiesta apgādāt civiliedzīvotājus no armijas pārtikas rezervēm jau 1915. gada nogalē — 1916. gada sākumā. Jāatzīmē, ka smagi sociālie apstākļi bija novērojami Kurzemes apgabalā visus kara gadus. Pārtiku izsniedza normēti uz svara, ieviešot kartīšu sistēmu. Nereti izsniegtajai pārtikai bija klāt mazvērtīgi piejaukumi (maizes cepšanai paredzētajiem miltiem, piemēram, sāka piejaukt salmu miltus). Kartupeļu vietā izsniedza kāļus. 1917. gadā iestājās vispārējs pārtikas trūkums. Daudzi pilsētnieki, nespējot uzturēt sevi un savas ģimenes, devās uz laukiem, lai lūgtu pārtiku zemniekiem.

Apstākļos, kad armija bija prioritāte, civiliedzīvotāju stāvoklis turpināja pasliktināties. Pārvaldes realizētās saimnieciskās politikas sekas bija nabadzība, noziedzības līmeņa paaugstināšanās, slimību epidēmijas un smagi sociālie apstākļi kopumā. Stingrā, militārā vara mobilizēja zemes saimnieciskos un ekonomiskos resursus, iedzīvotāju vajadzībām atvēlot iztikas minimumu.

 

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks

 

Publikācijas vietne: Vācu okupācijas režīms Kurzemē un Zemgalē Pirmā pasaules kara gados

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: