Lielbritānijas atbalsts cīņā par Latvijas neatkarību 1918. - 1920. gadā

                                                                                  

Sabiedroto atbalsts cīņā par Latvijas neatkarību 1918. - 1920. gadā: Lielbritānijas piemērs

 

1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku. Neilgi pēc tam sākās karš par jaunās valsts neatkarību, kurā ticību Latvijas pastāvēšanai pašaizliedzīgi apliecināja tās cilvēki, vairāk nekā pusotru gadu cīnoties par savām tiesībām dzīvot brīvā Latvijā. Taču pilnvērtīgi izcīnīt neatkarību nebūtu bijis iespējams bez sabiedrotajiem, kas sniedza politisku, militāru un sociālu atbalstu jaunajai valstij tās cīņā par pastāvēšanu. Viena no pirmajām Latvijas Neatkarības kara norisēs iesaistījās Lielbritānija, kuras militāro un politisko misiju atbalsts Latvijai izšķirīgos brīžos bija neatsverams.

 

Britu karakuģi Liepājā un Rīgā

Reaģējot uz jauno Baltijas valstu pārstāvju spiedienu, un vēloties ierobežot Padomju Krievijas iespējamo virzību uz Eiropu, Lielbritānijas militārie un politiskie pārstāvji Latvijā ieradās tikai dažas nedēļas pēc valsts dibināšanas. Šādu lēmumu 20. novembrī bija pieņēmis Lielbritānijas Kara kabinets ar premjerministru Deividu Loidu Džordžu priekšgalā, nosūtot uz Latviju un Igauniju britu kara flotes eskadru, tādējādi atbalstot jauno valstu Pagaidu valdības ar savu klātbūtni. Lai gan Lielbritānijas politiskā vadība nevēlējās reģionā iesaistīties tiešā karadarbībā ar Padomju Krieviju, eskadras komandierim Edvīnam Aleksanderam-Sinklēram tika dots uzdevums sarunās ar baltiešiem skaidri uzsvērt, ka viņi paši ir atbildīgi par savu zemi, taču atbalstīt jauno valstu bruņotos spēkus ar ieročiem un munīciju, iesaistoties konfliktā tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

1918. gada decembrī pusē karakuģu eskadra ar britu politiskajiem pārstāvjiem ieradās Rīgā un Liepājā. Turpmāko nedēļu laikā līdz Rīgas krišanai 1919. gada 3. janvārī, notika vairākas savstarpējas tikšanās ar Latvijas Pagaidu valdības locekļiem un ministru prezidentu Kārli Ulmani, mēģinot izzināt vispārējo stāvokli, jaunās valsts vajadzības un kopējo situāciju Latvijā. K. Ulmanis sarunās vairākkārt uzsvēra, ka nepieciešams Sabiedroto valstu atbalsts, un lūdza Latvijai piešķirt aizdevumu, ieročus un cita veida bruņojumu, kā arī apsvērt iespēju par britu karavīru izsēdināšanu Latvijas teritorijā. Uz sarunām tika aicināti arī vācu karaspēka pārstāvji, mēģinot rast savstarpēju saprašanos, lai par jebkuru cenu apturētu tālāku Sarkanās armijas virzību uz rietumiem. Vienlaikus britu kara flotes matroži patrulēja Rīgas ielās, nodrošinot pilsētā kārtību un novēršot iespējamus nemierus ar savu klātbūtni. Tāpat, neskatoties uz norādēm par neiesaistīšanos tiešā karadarbībā, britu karakuģu eskadra sniedza militāru atbalstu Latvijas Pagaidu valdībai jau 1918. gada decembrī, kad mēneša beigās pavēlēm pakļauties atteicās viena no Rīgas apsardzības rotām. 28. decembra naktī pēc Latvijas Pagaidu valdības lūguma vieglais kreiseris “Ceres” atklāja artilērijas uguni uz rotas karavīru mītni mūsdienu Krišjāņa Barona ielā, tādējādi panākot dumpja apspiešanu. Vācu karatiesa 10 dumpja dalībniekiem piesprieda nāvessodu.

Lai gan sākotnēji britu pārstāvji solīja atbalstu galvaspilsētas aizstāvēšanā, dienu pirms pilsētas krišanas karakuģi atstāja Rīgu un devās uz Liepāju, uzņemot arī ievērojamu daudzumu bēgļu un Latvijas valsts amatpersonu. Lielbritānijas amatpersonas turpināja tikties ar Latvijas Pagaidu valdības locekļiem un detalizēti informēt Londonu par situāciju valstī. 1919. gada janvārī un februārī Liepāju kopā ar politisko pārstāvi un bijušo konsulu Rīgā Vivjenu Bosenketu apmeklēja arī jaunais britu spēku komandieris Baltijas jūrā Valters Kovans. Pārliecinājušies par Latvijas Pagaidu valdības spēju nepieļaut bruņojuma nonākšanu vācu rokās (mēnesi iepriekš bijuši gadījumi, kad vācieši nogremdēja britu dotos ieročus kanālā pie ostas), 7. februārī Latvijas Pagaidu valdības rīcībā tika nodotas 5600 šautenes un 52 ložmetēji, pārkraujot tos uz tvaikoni “Saratov”, kā arī 13 ložmetēji nosūtīšanai latviešu militārajām vienībām, kas tika formētas Igaunijas teritorijā.

 

Lielbritānijas misijas Latvijā 1919. gada pavasarī un vasarā

Sevišķu nozīme stāvokļa noregulēšanai Latvijā un Pagaidu valdībai lojālo bruņoto spēku materiālā atbalstīšanā bija Lielbritānijas politiskajām un militārajām misijām, no kurām pēdējā darbību Latvijā uzsāka 1919. gada martā majora Ostina Kīnena vadībā. Majoru darbā atbalstīja arī Lielbritānijas ārlietu ministrijas pārstāvis Herberts Grants-Vatsons, aktīvi ziņojot Lielbritānijas Kara kabinetam par Latvijas Pagaidu valdības un tās bruņoto spēku stāvokli. Savā 1. aprīļa apkopojošajā ziņojumā, piemēram, Grants-Vatsons uzsvēra, ka sarunās ar valdības locekļiem un vietējām amatpersonām guvis iespaidu par sevišķi draudzīgo Latvijas Pagaidu valdības ārpolitisko orientāciju uz Rietumu Sabiedrotajiem, turklāt to atbalsta arī latviešu iedzīvotāju vairākums. Arī majors Kīnens savos ziņojumos uzsvēra, ka relatīvais latviešu zemnieku atbalsts boļševikiem ir vairāk skaidrojams ar pretstāvi vāciešiem, nevis ideoloģisku pārliecību. Līdz ar to ir nepieciešams atrisināt sarežģīto situāciju ar vāciešiem, kas ar Rīdigera fon der Golca atbalstu mēģina destabilizēt Pagaidu valdības pozīcijas.

 

 

 

Majors Ostins Kīnens ar Latvijas armijas virsniekiem Ludzā. 1920. gads

 

Tajā pašā mēnesī Latvijā darbu uzsāka arī pulkvežleitnants Stīvens Talentss, kurš pakāpeniski izveidoja Lielbritānijas politisko misiju un uzņēmās tās vadību. Pulkvežleitnantam Talentsam bija dots uzdevums sniegt pārskatu par politisko situāciju valstī. Pēc vairākām tikšanās reizēm ar K. Ulmani, iepazīstoties arī ar latviešu spēkiem Liepājā, viņš sagatavoja vairākus ziņojumus britu valdībai, kur cita starpā uzsvēra sarežģīto Pagaidu valdības stāvokli, aicināja Latvijai piegādāt pārtiku, sniegt atbalstu rūpniecības atjaunošanai, kā arī raksturoja vācu karaspēka pret Latviju vērstās darbības un dominanci Liepājā.

 

 

 

Lielbritānijas Politiskās misijas vadītājs pulkvedis Stīvens Talents. 1919. gada vasara

 

Sevišķi aktīva britu misiju darbības fāze sākās pēc 1919. gada 16. aprīļa, kad pret K. Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību tika veikts apvērsums. Militārās misijas telpās patvērās pats valdības vadītājs, un turpmākajās nedēļās uz tvaikoni “Saratov” pārcēlās arī pārējie Pagaidu valdības ministri. Lielbritānijas pārstāvji centās nepieļaut atklāta militāra konflikta sākšanos starp latviešu un vācu spēkiem Liepājā un frontē. Mēģinot atrisināt sarežģīto situāciju, majors Kīnens latviešu spēkus aicināja neļauties provokācijām, neiesaistīties sadursmēs un atrast izlīgumu ar vācbaltiešiem; arī britu vecākais jūras virsnieks Baltijas jūrā V. Kovans 20. aprīlī lūdza 1. Atsevišķās latviešu brigādes komandierim Jānim Balodim izvairīties no jebkādām sadursmēs ar vācbaltiešu karaspēku frontē. Tāpat turpmākajos mēnešos briti kopā ar franču un amerikāņu misijām centās veicināt stāvokļa normalizāciju, mēģinot panākt koalīcijas valdības izveidi, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši.

Lielbritānijas un Sabiedroto pārstāvji aktīvi iesaistījās konflikta noregulēšanā 1919. gada jūnijā starp igauņu-latviešu un vācu spēkiem Vidzemē, kas pazīstams kā Cēsu kaujas. Cita starpā Sabiedrotajiem izdevās panākt kauju pārtraukumu pēc abu pušu sarunām Cēsīs, kuras vadīja britu misijas pulkvežleitnants Stīvens Talentss. Tomēr tālākie Sabiedroto un britu misiju vadības centieni panākt stāvokļa atrisināšanu bija nesekmīgi. Pēc Igaunijas armijas un tās sastāvā esošās Ziemeļlatvijas brigādes uzvaras ar Sabiedroto misiju iesaistīšanos 3. jūlija naktī Strazdmuižā tika parakstīts pamiers. Nedēļu pirms tam (27. jūnijā) uz britu karakuģa “Galatea” britu un amerikāņu pārstāvju klātbūtnē provāciskās valdības vadītājs Andrievs Niedra nodeva savas pilnvaras Sabiedrotajiem. Uzvara Cēsu kaujās bija izšķirošs pagrieziena punkts, kas izmainīja militāro un politisko situāciju Latvijā. Pēc pamiera parakstīšanas S. Talentss tika iecelts par Rīgas civilgubernatora pagaidu vietas izpildītāju, atklāja svinīgo Rīgas pilsētas domes sēdi un tieši viņš vadīja normālu dzīves apstākļu atjaunošanu pilsētā, pienākumus nododot K. Ulmaņa valdībai pēc tās ierašanās Rīgā 8. jūlijā.

 

 

 

Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā. 1919. gada 8. jūlijs. Priekšplānā britu jūrnieku sardze

 

Latvijas armijas izveide un Bermontiāde

1919. gada jūlijā Rīgā, apvienojot abas latviešu bruņoto spēku brigādes, tik izveidota Latvijas armija. Jauno armijas vienību apmācībā un karaspēka daļu komandēšanā iesaistījās arī Lielbritānijas militārpersonas. Jūlijā un augustā par Latvijas armijas apmācības priekšnieku Liepājā strādāja britu misijas pulkvežleitnants D. Grouvs. Tāpat par 1919. gada augustā reformētā un Latvijas armijas iekļautā landesvēra (Latvijas vācu zemessargi) komandieri tika iecelts pulkvežleitnants Harolds Aleksanders, kurš vienību vadīja arī cīņās par Latgali 1919 - 1920. gadā.

Pēc Latvijas armijas izveides Sabiedroto pārstāvju dienaskārtībā prioritārs joprojām bija jautājums par vācu spēku izvešanu no Latvijas un Lietuvas, ko vācieši apzināti kavēja. Sevišķas bažas radīja vācu un krievu spēku koncentrēšanās un aktivitāte Jelgavas apkārtnē. Jaunais britu militārās misijas vadītājs ģenerālmajors Alfreds Bērts augusta beigās no Rīgas ziņoja par R. fon der Golca atgriešanos no Vācijas, latviešu komandantūras aplaupīšanu Jelgavā, garnizona rotas atbruņošanu, vācu karavīru agresīvām demonstrācijām, britu misijas telpu aplaupīšanu u.c. norisēm. Neskatoties uz Sabiedroto centieniem radīt kopēju pret lieliniekiem vērstu fronti, tie cieta neveiksmi galvenokārt Baltijas valstu nesaskaņu dēļ ar Pāvela Bermonta spēkiem, kurš bija ieradies Jelgavā jau jūnijā.

Augusta beigās S. Talentss ieradās Jelgavā, lai gūtu objektīvāku priekšstatu par pašreizējo stāvokli. Secinot, ka, attīstoties notikumiem pašreizējā gultnē Latvijas Pagaidu valdības pastāvēšana ir apdraudēta, S. Talentss ziņojumā Londonā pieprasīja pastiprināt Latvijas armijas apgādi, pilnībā aizliegt krievu karagūstekņu ievešanu, kā arī nekavējoties panākt vācu karaspēka izvešanu. Turpmākajās dienās A. Bērts tikās ar R. fon der Golcu, kurš nevēlējās sniegt nekādus detalizētus plānus par spēku izvešanu, kā arī norādīja, ka viņam nav varas pār P. Bermonta spēkos esošajiem vācu brīvprātīgajiem. Dienu pirms P. Bermonta spēku uzbrukuma Rīgai, S. Talentss atkārtoti ziņoja Londonai, ka spriedze starp Latvijas armiju un krievu-vācu spēkiem turpina tikai pieaugt, un, visticamāk, neizdosies izvairīties no ievērojamas asinsizliešanas. Līdzās misijām, Baltijas jūra darbību turpināja izvērst arī Lielbritānijas Kara flote.

1919. gada 8. oktobrī sākās P. Bermonta spēku uzbrukums Rīgai, un Latvijas Pagaidu valdība tajā pašā dienā lūdza Lielbritānijas premjerministram atbalstīt Latviju cīņā pret uzbrucēju. Laikā, kad risinājās kaujas par Rīgu, Latvijas Pagaidu valdības locekļi vairākkārt tikās ar S. Talentsu un A. Bērtu, informējot viņus par situāciju. Tāpat notika tikšanās starp virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu, štāba priekšnieku Eduardu Kalniņu un S. Talentsu, kurā E. Kalniņš sarūgtināts izteicās, ka angļiem jau sen vajadzēja palīdzēt. Neapmierināts bija arī V. Kovans, kurš 10. oktobra ziņojumā uzsvēra, ka atbildību par radušos situāciju pilnībā jāuzņemas Sabiedrotajiem, kas nebija pietiekami uzstājīgi vācu spēku izvešanas jautājumā, ko Kovans jau pieprasījis no aprīļa.

Neilgi pēc tam S. Talentss saņēma informāciju, ka Daugavā esošie britu karakuģi pēc saņemta brīdinājuma atstājot enkurvietu, kas izraisīja neizpratni britu misijās un sarūgtinājumu Latvijas armijā. 13. oktobrī uz Londonu nosūtīja telegrammu, lūdzot atļauju atbalstīt latviešus ar artilērijas uguni, un tajā pašā dienā S. Talentsu informēja par A. Bērta un Francijas militārās misijas vadītāja Emanuēla Diparkē ultimātu ar prasību atvilkt artilēriju no Daugavgrīvas cietokšņa. Tāpat viņš telegrammā Londonai uzsvēra, ka Sabiedroto reakcijas trūkums atstāj sliktu iespaidu un kuģu izvešana no Daugavas rada neslavu britu godam.

Divas dienas vēlāk, saņemot ziņu, ka vācu spēki neatrodas cietoksnī, tika pieņemts lēmums atklāt uguni pret to, tādējādi sākās Sabiedroto iesaiste konfliktā. Sabiedroto karakuģus (Lielbritānijas un Francijas) komandēja komodors Žans Žozefs Brisons, atbalstot Latvijas armijas ofensīvu Daugavgrīvā un Bolderājā. Jau 17. oktobrī briti cieta zaudējumus – vieglais kreiseris “Dragon” pēc tieša ienaidnieka trāpījuma zaudēja deviņus vīrus. Tajā pašā dienā misijā ieradās K. Ulmanis, izsakot pateicību par Latvijai sniegto atbalstu. Bermontiādes laikā britu karakuģi, atbalstot Latvijas armijas sauszemes spēkus ar savu artilēriju, piedalījās karadarbībā arī Liepājā.

 

 

 

Britu Kara flotes jūrnieki veic artilērijas šāvienus pa bermontiešu pozīcijām Rīgā. 1919. gada oktobris

 

Arī turpmākā pusotra mēneša laikā līdz Bermonta spēku sakāvei Lielbritānijas pārstāvji aktīvi ziņojumos uzstāja par nepieciešamību Sabiedrotajiem dažādos veidos atbalstīt Latvijas armiju. A. Bērts oktobra beigās pieprasīja, lai Latvijas armijai tiktu piegādātas sešas lidmašīnas ar degvielu un apmācītiem pilotiem, kā arī vairākas artilērijas baterijas ar munīciju. S. Talentss iesaistījās Baltijas valstu saimnieciskā stāvokļa uzlabošanā, novērtējot to kā absolūtu prioritāti. Ziņojumiem un vairākkārtējiem britu pārstāvju lūgumiem bija arī rezultāti, piemēram, 6. novembrī Latvijas armijas tika nosūtīts ievērojams atbalsts - 10 000 šautenes, 1400 ložmetēji un 18 000 000 vācu parauga patronas, kas pakāpeniski tika piegādāts.

Bermontiādes laikā cieta arī britu misiju telpas, kad uz Bruņniecības namam pretī esošās ēkas jumta sprāga artilērijas lādiņš, izpostot sēžu telpas. S. Talentss šajā laikā atradās Kauņā un pēc tam – Tallinā. Kad viņš atgriezās jau atbrīvotajā Rīgā, viņš 11. novembra vakarā pieredzēja spontānu iedzīvotāju demonstrāciju pie misijas telpām, kad, paužot pateicību par atbalstu, pie tām bija pulcējušies, apmēram, 200 rīdzinieku ar karogiem.

 

 

Britu Kara flotes jūrnieki uz bruņota vilciena Bermontiādes laikā Rīgas apkārtnē. 1919. gads

 

1919. gada novembrī virsvadību Baltijas valstīs uzņēmās ģenerālleitnants Ričards Heikings Tallinā. Pēc Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas laikā Lielbritānijas militārā misija koordinēja vairāku britu instruktoru darbību Latvijas armijā, kā arī vairāku britu tanku nodošanu Latvijas armijas rīcībā. No 1919. gada beigām britu eskadra zināmu laiku turpināja darbību Baltijas jūrā, taču ievērojami mazākā kapacitātē.

1920. gada janvārī Lielbritānijas misiju vadība aktīvi sekoja Latvijas un Polijas armiju veiktajai Latgales atbrīvošanas gaitai, apmeklējot fronti un atbrīvotās pilsētas. 1920. gada pavasarī tika samazināts britu misijas sastāvs Rīgā un tā turpināja aktīvu darbību līdz 1921. gada sākumam. Šajā laika Lielbritānijas pārstāvji iesaistījās un vadīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sarunas par robežu noteikšanu, novēršot savstarpējās nesaskaņas. Arī turpmāk Lielbritānija izrādīja Latvijas Pagaidu valdībai lielu atbalstu līdz pat Latvijas de iure atzīšanai 1921. gada janvārī.

 

Klāvs Zariņš

Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītājs

 

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: