Personības Latvijas Neatkarības kara laikā

                                                                                  

Personības un to paveiktais Latvijas Neatkarības kara laikā

 

Jebkura vēsturiska notikuma pamatā ir kāds cilvēks, kas vairāk vai mazāk to ietekmē, veicina vai bremzē. Latvijas Neatkarības karā piedalījās tūkstošiem cilvēku, katram paveicot kaut ko savu, bet bija tādi cilvēki, kas patiesi ietekmēja notikumu gaitu kara laikā – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, ja pieņemam, ka galvenais skatupunkts ir uz neatkarīgas Latvijas izveidi un tās neatkarības nosargāšanu. Šajā rakstā iziesim cauri Latvijas Neatkarības karam hronoloģiski caur šo iesaistīto cilvēku – personību prizmu.

 

 

 

Kārlis Ulmanis un viņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība

 

Pie Latvijas Republikas šūpuļa jau no pirmās dienas stāvēja Kārlis Ulmanis, kurš vadīja Latviešu Zemnieku savienību, kas bija viens no 1918. gada 17. novembrī izveidotās Tautas padomes balstiem. Tautas padome ievēlēja K. Ulmani par pirmo Latvijas Pagaidu valdības vadītāju. Šādi viņš kļuva par vienu no centrālajām politiskajām figūrām visu Latvijas Neatkarības kara laiku, pamanoties arī tikt pie ievainojuma pēc iestāšanās Latvijas armijā Bermontiādes laikā.

Latvijas Neatkarības kara laikā darbojās trīs Latvijas Pagaidu valdības sastāvi, visos vadītāja postenī esot K. Ulmanim. Pirmā valdības sēde notika 1918. gada 26. novembrī, kurā K. Ulmanis iepazīstināja ar jau īsajā laikā paveiktajiem un vēl paveicamajiem darbiem. K. Ulmanis pirmo trīs valdību darbības laikā pildījis arī Apgādības, Apsardzības un Zemkopības ministra posteņus, parādot, ka ir spējīgs uzņemties daudzus pienākumus vienlaicīgi. Lai arī 1919. gada sākumā Latvijas iedzīvotāji ar lielām šaubām un aizdomām skatās uz Latvijas Pagaidu valdību un K. Ulmani, tomēr Latvijas Neatkarības kara laikā uzskati krasi mainās un jau jūlijā viņu uztver kā neatkarīgas Latvijas simbolu un neatņemamu sastāvdaļu.  

1918. gada beigās un 1919. gada sākumā liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija kreisi noskaņoti un gaidīja mājās latviešu strēlniekus, kuriem vajadzēja tos atbrīvot no vācu okupācijas. 1918. gada 13. novembrī Padomju Krievijas Sarkanā armija sāka iebrukumu Vācijas kontrolē nodotajās teritorijās. 1918. gada 4. decembrī Krievijā izveidoja Latvijas Padomju valdību, kas 17. decembrī izplatīja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā izziņoja savus pamatmērķus. Latvijas Padomju valdības galva bija Pēteris Stučka, kurš 21. decembrī no Pleskavas ieradās Valkā. Sarkanā armija, ieskaitot latviešu strēlnieku pulkus, strauji tuvojās Rīgai. To 1919. gada 2. janvārī pameta Kārļa Ulmaņa vadībā Latvijas Pagaidu valdību, atstājot vietu Pēterim Stučkam un viņa Padomju Latvijas valdībai.

 

 

 

Pēteris Stučka un viņa vadītās Padomju Latvijas valdības pārstāvji

 

P. Stučkas valdība izlēma, ka sniegs krievu biedriem paraugstundu sociālisma celšanā. Viņš bijis pārņemts ar pārliecību, ka "Latvijas darba komūnai" ir visas iespējas kļūt par paraugu komunistiem ne vien Krievijas, bet varbūt pat Eiropas mērogā. Latviešu proletariāts bija izredzēts būt "lāpa revolucionārajā pulvera tornī". No tā cēlās Padomju Latvijā laikā no 1919. gada janvāra līdz maijam piedzīvotais terors un reformu radikālisms, kādu nevarēja vērot pat Krievijā. Stučka un viņa domubiedri steidzās pēc iespējas ātrāk sasniegt ilgoto sociālismu, bet apdedzinājās, jo ātri zaudēja iedzīvotāju cerības un atbalstu, kas Latvijas Neatkarības kara laikā noveda pie Padomju Latvijas kraha un pilnīgas iznīcības. Pēteris Stučka nospēlēja savu lomu, bet paveica to tik politiski slikti, ka no cienīta jaunstrāvnieka kļuva par nīstu komunistu.

Lai pretotos Sarkanajai armijai, tika izveidots Baltijas Landesvērs. Tajā ietilpa vairākas latviešu rotas, par kuru komandieri 1918. gada 31. decembrī iecēla pulkvedi Oskaru Kalpaku. Vienībām atkāpjoties uz Jelgavu, 1919. gada 5. janvārī pulkvedis O. Kalpaks izdeva pirmo pavēli, kurā paziņoja, ka viņš iecelts par 1. latviešu atsevišķā bataljona komandieri. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā pulkvedis O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Tas bija grūts uzdevums, ko izdevās paveikt. Viņa vadībā 1. latviešu atsevišķā bataljona vienības izcīnīja vairākas kaujas pret lieliniekiem. Iespējams, pulkvedis O. Kalpaks būtu kļuvis par Latvijas armijas komandieri, ja vien nebūtu liktenīgās 1919. gada 6. marta sadursmes pie "Airītēm". Sliktajos laika apstākļos pulkveža O. Kalpaka komandētā vieta uzdūrās labas pozīcijas ieņēmušajai Borha bataljona vienībai. Sekoja kauja, kurā O. Kalpaks krita līdz ar citiem vienības virsniekiem. Pēc O. Kalpaka nāves Latvijas Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Viņš ir viens no četriem, kuram piešķirta Lāčplēša Kara ordeņa 1. šķira.

 

 

 

I latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks Rudbāržos

 

Redzot Igaunijas armijas panākumus cīņā pret lieliniekiem, Latvijas Pagaidu valdībai bija plāns sadarbībā ar Igauniju izveidot tai lojālas militāras vienības, lai kopā cīnītos par Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem no Igaunijas puses. Uz Rēveli (tagad – Tallina) devās kapteinis Jorģis Zemitāns, kurš sāka aktīvu darbu pie latviešu karaspēka izveides Igaunijā.

Kapteinis Jorģis Zemitāns savā pirmajā pavēlē 1919. gada 17. janvārī paziņoja, ka ar Latvijas Pagaidu valdības piešķirtajām pilnvarām viņš uzņēmies Latvijas kara lietu priekšstāvja amatu Igaunijā, bet trīs dienas vēlāk paziņoja par vienošanās panākšanu ar Igaunijas karaspēka virspavēlnieku ģenerāli Johanu Laidoneru par pašaizsardzības rotu organizēšanu. Pēc J. Zemitāna aicinājuma uz pirmo mobilizāciju 1919. gada janvāra beigās ieradās 657 brīvprātīgie vecumā no 19 līdz 35 gadiem. Plašākas mobilizācijas notika pēc tam, kad Igaunijas armija atbrīvoja Valku un Rūjienas apkārtni. 1919. gada 31. martā nu jau pulkvedi Jorģi Zemitānu iecēla par Ziemeļlatvijas brigādes komandieri. J. Zemitāna spilgtākais karjeras brīdis noteikti bija iejāšana ar savas brigādes karavīriem Rīgā pēc uzvaras Cēsu kaujās savā baltajā zirgā. J. Zemitānu vēlāk iecēla par Vidzemes divīzijas komandieri, bet viņš krita nežēlastībā pēc Bermontiādes sākuma, kad tika atstādināts sakarā ar neveiksmīgu karaspēka vadīšanu.

 

 

 

Latvijas armijas pulkvedis Jorģis Zemitāns

 

1919. gada 1. februārī no Vācijas Liepājā ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kurš pārņēma visu pretlieliniecisko spēku komandēšanu. Lai arī marta ofensīva bija sekmīga, vācu un latviešu spēki spieda lieliniekus atkāpties, militāri politiskā situācija samilza. Vācieši sāka kalt savus plānus, iesaistoties arī karaspēkam. Nepamet ticība, ka procesos, kas noveda pie "Aprīļa puča", bija iesaistīts arī R. fon der Golcs. Viņš noteikti bija ieinteresēts vācu kundzības atjaunošanā Baltijā. 1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā Latvijas Pagaidu valdība patvērās uz tvaikoņa "Saratov". R. fon der Golcs ierosināja veidot militāru direktoriju, bet plāns izjuka, jo to neatbalstīja latviešu un krievu vienību komandieri. Rīdigers fon der Golcs bija spilgta militārā personība līdz pat Cēsu kauju beigām un Strazdumuižas pamiera parakstīšanai. Viņš šķietami bija spiests noiet pagrīdē, bet turpināja aktīvi piedalīties militāri politiskajos notikumos 1919. gada vasarā un rudenī, kas beidzās ar visu viņa spēku pāriešanu Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā.

 

 

 

Vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs

 

Pēc pulkveža Oskara Kalpaka nāves par 1. atsevišķā bataljona vēlāk brigādes komandēšanu nodeva pulkveža Jāņa Baloža rokās. Viņam bija jāturpina Oskara Kalpaka iesāktais, ko viņš veica ļoti labi. Pēc "Aprīļa puča" viņš, neskatoties uz sarežģīto militāri politisko stāvokli, saglabāja uzticību un nepagrieza muguru Latvijas Pagaidu valdībai, nepiekrītot iesaistīties piedāvātajā militārajā direktorijā. Viņš pieredzēja Rīgas atbrīvošanu, bet pēc Strazdumuižas pamiera parakstīšanas un Latvijas armijas izveides kā Kurzemes divīzijas komandieris devās cīnīties pret lieliniekiem Latgales frontē. Tieši viņam uzticēja pārņemt Latvijas armijas virspavēlnieka pienākumus 1919. gada 16. oktobrī, aizvedot armiju līdz uzvarai Bermontiādē un vēlāk Latgales frontē. 1920. gada 23. janvārī viņu paaugstināja par ģenerāli, bet vēlāk piešķīra Lāčplēša Kara ordeņa 1. šķiru.

 

 

 

Latvijas armijas pulkvedis Jānis Balodis

 

Vienīgo krievu vienību Baltijas Landesvēra sastāvā komandēja kņazs Anatols Līvens. Viņš 1919. gada janvārī no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību jeb Līvena nodaļu. "Aprīļa puča" laikā A. Līvens, līdzīgi kā J. Balodis, atteicās piedalīties militārajā direktorijā un sadarboties ar provācisko valdību, ko izveidoja vēlāk. A. Līvens ar savu nodaļu piedalījās kaujās pie Ventspils, Jelgavas un ieņēma nozīmīgu lomu Rīgas atbrīvošanas operācijā. Divas dienas pēc Rīgas atbrīvošanas A. Līvenu smagi ievainoja kaujā pie Ropažiem. Neskatoties uz to, A. Līvens vēl divas reizes apliecināja savu lojalitāti Latvijai. Viņš aizliedza savai vienībai piedalīties Cēsu kaujās, bet pēc tam 1919. gada vasarā atklātā intervijā atzina, ka, lai arī kā beigsies Krievijas Pilsoņu karš, viņš iestāsies par neatkarīgu Latviju. Viņš vēlāk kļuva arī par Latvijas pilsoni un dzīvoja Mazmežotnes muižā.

 

 

Līvena nodaļas komandieris kņazs Anatols Līvens

 

Iespējams, negatīvākais tēls "Aprīļa puča" kontekstā bija mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra, kurš jau no sākta gala kritizēja Tautas padomi un nesaskatīja tās jēgu. Pēc "Aprīļa puča" A. Niedra izvirzīja septiņos punktos formulētu baltvācu un latviešu tuvināšanās plānu, kura pirmais punkts pieprasīja no vāciešiem Latvijas valsts un Latvijas Pagaidu valdības atzīšanu. 1919. gada 26. aprīlī A. Niedra Jelgavā uzzināja, ka ir jaunās valdības sastāvā tās vadītāja postenī. Viņš atsacījās uzreiz pieņemt valdības vadītāja posteni, bet 1919. gada 10. maijā pēc kompromisa sarunu izbeigšanas tomēr kļuva par provāciskas Latvijas Pagaidu valdības vadītāju. Viņš sāka darboties ar lielu entuziasmu un vēlmi nostiprināt savas valdības pozīcijas, bet sekoja līdzīgs fiasko kā Pēterim Stučkam. Iedzīvotāji sāka nosliekties par labu Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai. Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada jūnija beigās atkāpās arī A. Niedras vadītā valdība. A. Niedra par sevi vēl atgādināja, veicot sarunas ar bermontiešiem, bet nozīmīgu lomu vairs neieguva.

 

 

 

Mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra

 

Cēsu kaujās, kas risinājās ar pārtraukumu no 1919. gada 6. jūnija līdz 3. jūlijam, lieli nopelni piedēvējami Igaunijas armijai. 1919. gada aprīlī par Igaunijas Dienvidu frontes komandieri iecēla ģenerālmajoru Ernstu Pederu. Viņa vadībā izdevās veikt sekmīgu uzbrukumu lieliniekiem maijā, atbrīvojot lielu daļu Vidzemes. Cēsu kauju laikā E. Peders kopā ar savu labo roku apakšpulkvedi Nikolaju Rēku, kurš bija 3. divīzijas štāba priekšnieks, vadīja Igaunijas armijas spēkus, kas Cēsu kauju izšķirošajā fāzē ar negaidītu pretuzbrukumu satrieca landesvēra un vācu spēkus, piespiežot tos atkāpties. E. Peders Cēsu kauju noslēgumā atteicās veikt sarunas un slēgt jebkādus līgumus ne arvienu, izņemot Latvijas Pagaidu valdību.

 

 

 

Igaunijas armijas ģenerālis Ernsts Peders

 

Sabiedrotie pieņēma lēmumu, ka konflikts ir jāpārtrauc, sasaucot visas iesaistītās puses pie sarunu galda. Sarunu nodrošināšanu uzņēmās Francijas armijas pulkvežleitnants Emanuels Diparkē. Viņš sāka aktīvu darbu pie pamiera sarunu veidošanas 1919. gada 1. jūlijā, sazinājās ar visām iesaistītajām pusēm, noskaidroja to nosacījumus karadarbības pārtraukšanai. 2. jūlijā Strazdumuižā iesaistītās puses sēdās pie sarunu galda, bet 3. jūlijā 3:30 naktī tās noslēdzās ar parakstītu Strazdumuižas pamiera līgumu. E. Diparkē bija izdevies panākt pamieru, kas bija nepieciešams vairāku iemeslu dēļ, kurus militāri politiskās situācijas karstumā latvieši pienācīgi nenovērtēja.

 

 

 

Francijas armijas pulkvedis Emanuels Diparkē kopā ar Kārli Ulmani viesošanās laikā Daugavpilī. 1920. gads

 

Pēc Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā vajadzēja sākt risināt tai uzticamā karaspēka jautājumu, jo vienotā armijā vajadzēja apvienot 1. atsevišķo un Ziemeļlatvijas brigādi. Sakarā ar abpusējām nesaskaņām Cēsu kauju laikā starp brigāžu komandieriem, Jāni Balodi un Jorģi Zemitānu, vajadzēja atrast kompromisa variantu. Par šo kompromisa variantu kļuva ģenerālis Dāvids Sīmansons, kurš 1919. gada 10. jūlijā stājās Latvijas armijas virspavēlnieka amatā. Tāpat viņš līdz 10. septembrim pildīja arī Apsardzības ministra pienākumus. D. Sīmansons darīja savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, mēģinot ieviest armijā disciplīnu un armiju padarot pēc iespējas profesionālāku. Bermontiādes sākumā viņš lika Latvijas armijai aizstāvēt Rīgu, bet, neskatoties uz to, tomēr zaudēja armijas virspavēlnieka amatu.

 

 

 

Latvijas armijas ģenerālis Dāvids Sīmansons

 

Pēc Strazdumuižas pamiera noteikumiem Baltijas landesvēru novietoja Tukuma un Talsu apkārtnē. Landesvēru pārdēvēja par "Latvijas vācu zemessardzi" un ieskaitīja Latvijas armijā. Par šī baltvāciešu karaspēka komandieri iecēla Lielbritānijas armijas pulkvedi-leitnantu Haroldu Aleksanderu. Landesvēra karavīri iedomājās, ka tiks izvietoti pozīcijās, kurās lielinieki varēs tos viegli iznīcināt. H. Aleksanders solīja, ka nekas tāds nenotiks, un viņam bija taisnība. Landesvēra vienības sākotnēji pārcēlās uz Krustpils apkārtni, kur ieņēma pozīcijas. Tā kā nopietna kara darbība nenotika, tad H. Aleksanders izmantoja šo situāciju, lai veiktu intensīvas kaujas apmācības. Landesvēra vienības, kurās bija daudzi pieredzes bagāti virsnieki un karavīri, uzskatāmas par tobrīd spējīgākajām un labāk apgādātajām kaujas vienībām Latvijas armijā.

 

 

Harolds Aleksanders (centrā) kopā ar Landesvēra virsniekiem

 

Krietni militāri politisko situāciju sabiezināja pulkvedis Pāvels Bermonts, kurš ieradās Jelgavā 1919. gada 12. jūnijā un spēja noslēgt vienošanos ar vācu ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu. P. Bermonta mērķi un uzskati lieliski parādās viņa memuāros, kuros viņš raksta sekojošo: "Visi mēs virsnieki un karavīri ieradāmies Latvijā kā savā zemē. Katrs redzēja, ka agri vai vēlu šī sīkā jaunizveidotā „valsts” būs Lielās Krievijas sastāvdaļa." Sabiedrotie P. Bermontu uzskatīja par avantūristu, bet Ziemeļrietumu armijas ģenerālis Nikolajs Judeničs viņu nosauca par nodevēju, kurš nedevās tam palīgā cīņai pret lieliniekiem. Pāvels Bermonts izveidoja Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju, kurā iestājās visi Kurzemē un Zemgalē novietotie vācu spēki. Ar šādu karaspēku 1919. gada 8. oktobrī viņš sāka uzbrukumu Rīgai, ar mērķi likvidēt Latvijas neatkarību.

 

 

 

Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris pulkvedis Pāvels Bermonts

 

Par vienu no Latvijas armijas panākumu atslēgām Bermontiādē kļuva no Ukrainas Latvijā atgriezušais pulkvedis Pēteris Radziņš. 1919. gada oktobrī P. Radziņš tikās ar jauniecelto Latvijas armijas virspavēlnieku Jāni Balodi, kurš bez ilgas domāšanas iecēla viņu par Latvijas armijas štāba priekšnieku. P. Radziņš nekavējoties sāka pildīt jaunos amata pienākumus. Viņu pazina kā gudru erudītu, kuram piemita lieliska situācijas izpratne, tādējādi padarot par izcilu militāro stratēģi. Viņš bija viens no stūrakmeņiem Latvijas armijas uzbrukuma plāna bermontiešiem izstrādē, bet pēc Bermontiādes arī izstrādāja plānu Latgales atbrīvošanai.

 

 

 

Latvijas armijas pulkvedis Pēteris Radziņš

 

To, ko P. Radziņš izstrādāja, lai sakautu bermontiešus, to vajadzēja realizēt Latvijas armijas Latgales divīzijas komandierim pulkvedim Krišjānim Berķim. Viņš ir viens no tiem četriem latviešiem, kurš saņēmis Lāčplēša Kara ordeņa 1. šķiru. Viņš nebaidījās personīgi vadīt Latgales divīzijas vienības kaujās Pārdaugavā, kā arī ar saviem lēmumiem sekmēja Jūrmalas, Jelgavas un Tukuma atbrīvošanu, bet tālāk sekmīgi komandēja divīziju arī Latgales frontē cīņās pret lieliniekiem. Līdztekus Jānim Balodim un Jorģim Zemitānam, Krišjānis Berķis bija viens no redzamākajiem Latvijas armijas virsniekiem Latvijas Neatkarības kara laikā.

 

 

Latvijas armijas pulkvedis Krišjānis Berķis

 

Lai atbrīvotu Latgali no lieliniekiem, Latvijai vajadzēja meklēt jaunu sabiedroto, jo Igaunija aizvadīja miera sarunas ar Padomju Krieviju. Latvijai atbalstu solīja Polija, kuras armija jau kopš septembra cīnījās pie Daugavpils. Polijas armijas elites spēkus Latvijas teritorijā komandēja ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs. Viņa vadītais karaspēks 1920. gada 3. janvārī ar Latvijas armijas atbalstu spēja atbrīvot Daugavpili, bet pēc tam sākās darbs pie Rēzeknes atbrīvošanas plāna. Politisku apsvērumu dēļ Polijas armijas vienības no šī uzbrukuma izslēdza. Samilstot militārajai situācijai Polijā, Edvards Ridzs-Smiglijs ar savām vienībām devās turpināt cīņu pret lieliniekiem savā zemē.

 

 

 

Polijas armijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs kopā ar sava štāba virsniekiem un 3. Jelgavas kājnieku pulka virsniekiem pie poļu štāba Daugavpilī

 

1919. gada 1. februārī Latvija un Padomju Krievija noslēdza pamieru. Par to nebija informēti Latvijas armijas karavīri, kuri turpināja saņemt pavēles par militāru darbību veikšanu. Viens no galvenajiem kaujas uzdevumiem bija izlūkgājieni tiešā frontes tuvumā. Viens no veiksmīgākajiem šo izlūkgājienu veicējiem bija 1. Liepājas kājnieku pulka kapteinis Hugo Helmanis. Viņš ar savu vienību izlūkgājienos saņēma simtiem gūstekņu, kara trofejas, kā arī lielinieku pulka karogu, kas aplūkojams Latvijas Kara muzejā.

 

 

 

Latvijas armijas kapteinis Hugo Helmanis

 

Paralēli Latvijas politiķi kārtoja attiecības ar Padomju Krieviju un cīnījās par miera līguma noslēgšanu. No 1920. gada maija Latvijas delegāciju miera sarunām ar Padomju Krieviju vadīja Jānis Vesmanis. Sarunu izšķirošā fāze sākās 1920. gada jūlijā. Sarunu gaitā Latvijas puse atkārtoti mēģināja panākt Krievijas piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos, taču veltīgi. Sarkanā armija tajā brīdī strauji tuvojās Varšavai, apliecinot, ka vēl ir gana spēcīga. Tas pasteidzināja Latvijas delegāciju noslēgt sarunas. Pēdējā sēde notika 9. augustā, bet 11. augustā plkst. 12:40 abas puses parakstīja Latvijas - Padomju Krievijas miera līgumu ar īpaši izgatavotu zelta pildspalvu. No Latvijas puses līgumu parakstīja visi delegācijas pārstāvji, ieskaitot Jāni Vesmani, kuru septembrī iecēla par sūtni Padomju Krievijā.

 

 

 

Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšana, labajā pusē trešais sēž Jānis Vesmanis

 

Latvijas Neatkarības karš oficiāli bija noslēdzies, bet personas, kas minētas šajā rakstā, turpināja savu politisko un militāro darbību - kas lielākā, kas mazākā mērā. Vairāki vēl paveica daudz zīmīgu lietu savā dzīvē, bet citiem paveiktais Latvijas Neatkarības kara laikā palika vienīgā spilgtā lieta, kas liek šos cilvēkus pieminēt un atcerēties. Karā nekas nav balts vai melns, katrs par kaut ko cīnās, un ir labi, ka Latvijas Neatkarības karā ir tik daudz pozitīvo personību, kas sekmējušas Latvijas valsts izveidi un neatkarības nosargāšanu.

 

Kristaps Pildiņš

Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vēsturnieks

 

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi
Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: