Imantas pulks: formēšana un garnizona dienests Vladivostokā. 1918 – 1920

                                                                                  

Imantas pulks: formēšana un garnizona dienests Vladivostokā. 1918 – 1920


Imantas pulka 4. rota Vladivostokas apkārtnē 1919. gada vasarā

 

            1918. gadā Sibīrijā un Tālajos Austrumos dzīvoja liels skaits latviešu kolonistu un bēgļu. Uz turieni devās arī daļa latviešu strēlnieku, kuri pēc demobilizācijas nevēlējās dienēt Sarkanajā armijā un iesaistīties Krievijas pilsoņu karā (Sibīrijā atradās aptuveni 4000 latviešu kareivju un ap 400 virsnieku)1.Šajā laikā Sibīrijā un Urālos darbojās 1918. gada 14. oktobrī Omskā dibinātā Sibīrijas un Urālu Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) un 1918. gada 3. novembrī Tālo Austrumu latviešu konferencē ievēlētais Latviešu Centrālais Birojs (LCB), kura sastāvā bija septiņi cilvēki: Pēteris Šmits, Arveds Švābe, Voldemārs Salnais, Milda Salnais, Jānis Mazpolis, J. Bērziņš, V. Leitis2. LCB mērķis bija apvienot visas Tālo Austrumu latviešu organizācijas , lai proklamētu latviešu tiesības uz pašnoteikšanos3. 1919. gada aprīlī abas šīs organizācijas apvienojās, izveidojot Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālo padomi (LNP)4.

 

Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes Centrālā Biroja locekļi 1919. gadā No kreisās 1. rindā: V.Salnājs, J. Mazpolis, P. Šmits, R. Zariņš, A. Švābe;
2. rindā: E.Šķipsna, J. Zariņš, J. Kurelis, A. Stihevics, I.Bērziņš

 

Visās šajās organizācijās darbojās kara nodaļas, kuru uzdevums bija formēt latviešu nacionālas karaspēka vienības. Tās būtu autonomas un pakļautas tikai Sabiedroto valstu militārajām misijām Sibīrijā, tādējādi pasargājot latviešu karavīrus no mobilizācijas gan lielinieku, gan pretlielinieku armijās.

 

Imantas pulka dibināšana un tā mērķi

            Latviešu karaspēka vienību atjaunošanas ideja piederēja bijušajam 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka virsleitnantam Jānim Ozolam, kurš 1918. gada septembrī ieradās Pekinā un ievadīja sarunas ar Francijas sūtni par latviešu strēlnieku vienību atjaunošanu. Tad viņš devās uz Vladivostoku, kur Latviešu pašnoteikšanās savienības Vladivostokas nodaļa 30. septembra sēdē pieņēma lēmumu sazināties ar Sabiedrotajiem, lai risinātu šo jautājumu. Šim nolūkam izveidoja delegāciju trīs cilvēku sastāvā – P.Šmits, V. Salnais un J. Ozols. Tās deklarācijā bija teikts, ka Latviešu pašnoteikšanās savienības Centrālais birojs uzņemas formēt latviešu strēlnieku vienības cīņai kopā ar sabiedrotajiem pretvācu frontē. Sabiedrotie savukārt deklarē Latvijas pašnoteikšanās tiesības un atzīst latviešus par saviem sabiedrotajiem. 3. oktobrī delegācija nodeva franču pusei šo dokumentu, uz ko 6. oktobrī saņēma atbildi par to, ka Francijas Kara ministrs principā piekrīt latviešu karaspēka daļu formēšanai franču ģenerāļa vadībā.5 Par šo ģenerāli kļuva Antantes bruņoto spēku virspavēlnieks Austrumkrievijā un Sibīrijā ģenerālis Moriss Žanēns.

 

Jānis Ozols, Krievijas armijas poručiks. 1916. gads


            Oficiāli par latviešu vienību formēšanu Urālos un Austrumsibīrijā atbildēja LPNP, bet Tālajos Austrumos – LCB, kurš 1918. gada 7. novembrī parakstīja līgumu ar franču militāro misiju par latviešu pulka formēšanu Vladivostokā6, bet 14. novembrī par pulka komandieri iecēla bijušo 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka virsnieku pulkvedi Jāni Kureli7. Tādējādi tika dibināts latviešu pulks, kurš, saskaņā ar LCB 11. decembra sēdes lēmumu, ieguva Imantas pulka vārdu8.

 

            Sākotnēji Imantas pulka, tāpat kā Troickā formētā 1. Latvijas atbrīvošanas (Troickas) bataljona , mērķis bija Latvijas atbrīvošana no vācu okupācijas karaspēka. Taču pēc Vācijas kapitulācijas un Kompjēnas pamiera parakstīšanas 1918. gada 11. novembrī un Latvijas valsts proklamēšanas 18. novembrī pulka mērķi mainījās. 28. decembrī LCB izlaida uzsaukumu, kurā bija teikts, ka latviešu vienības apgādā Francijas Republika, un šo vienību uzdevumi tagad ir kopēja cīņa ar Sabiedrotajiem, Latvijas robežu aizsardzība un kārtības uzturēšana Latvijā. Uzsaukums beidzās ar vārdiem: “Stājaties zem Imantas pulka sarkanbaltsarkanā karoga, kur strēlnieki un virsnieki, kā viens vīrs, gatavi cīņai dēļ brīvas un nedalītas Latvijas!” 9. Imantas pulka kareivja svinīgais solījums, stājoties pulkā, skanēja šādi: “Es svinīgi apsolos pie sava goda un savas sirdsapziņas, ka, brīvprātīgi iestādamies Latviešu strēlnieku pulkos brīvas un nedalītas Latvijas izcīnīšanai, esmu gatavs mirt par viņas brīvību, būšu uzticīgs līdz nāvei Latvijai, viņas Sabiedrotiem, saviem pulkiem un sava pulka karogam, izpildīšu visas kara disciplīnas prasības un visur un vienmēr izturēšos tā, lai no manas kareivja un privātās dzīves nekristu kauna traips uz Latvijas starptautisko godu un vārdu”10.

 

Imantas pulka formēšana

            Kad bija formulēti pulka mērķi, bija jāķeras pie tā formēšanas. Tās galvenie principi, kuri bija noteikti ģenerālim M. Žanēnam iesniegtajos LCB dokumentos, bija šādi: “1) tiek formēta nacionāla armija ar visa veida ieročiem; 2) tās mērķis ir Latvijas teritorijas atbrīvošana un kārtības uzturēšana tajā; 3) karaspēka uzturēšana Sibīrijā notiek caur franču kara misiju uz Latvijas rēķina; 4) latviešu karaspēka daļas ir autonomas savā iekšējā dzīvē, komandas tiek dotas latviešu valodā; 5) visus virsniekus sākot ar pulkveža pakāpi apstiprina franču militārā misija”11.

 

            Imantas pulks, tāpat kā 1915. gadā latviešu strēlnieku bataljoni, formējās no brīvprātīgajiem. Jau 1918. gada novembrī tika izveidoti brīvprātīgo reģistrēšanas punkti šādās pilsētās: Permā, Jekaterinburgā, Čeļabinskā, Petropavlovskā, Omskā, Novo-Nikolajevskā, Barnaulā, Tomskā, Krasnojarskā, Irkutskā, Vladivostokā, Čitā un Harbinā12. Karavīru vervēšanai izveidoja kara lietu pilnvaroto un emisāru institūciju. 1918. gada 11. novembrī virsleitnantu J. Ozolu iecēla par LCB kara lietu pilnvaroto Austrumsibīrijā. Viņa rīcībā bija kara emisāri: A. Meinerts – Irkutskā, J. Ezergailis – Aizbaikālā un Mandžūrijā, K. Žeižis – Krasnojarskā, J. Dombrovskis - Vladivostokā13. Emisāriem bija jāstājas sakaros ar vietējām latviešu organizācijām, jārīko sapulces, jālīmē uzsaukumi ar aicinājumu stāties latviešu karaspēka daļās, jāraksta sludinājumi vietējā presē, jākontaktējas ar Sabiedroto pārstāvjiem, lai noorganizētu jauniesaukto brīvprātīgo drošu nosūtīšanu uz uzņemšanas punktiem. Savukārt kara lietu pilnvaroto pienākumos ietilpa nodrošināt emisārus ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem, sadarboties ar Sabiedrotajiem, lai novērstu krievu armijas liktos šķēršļus latviešu militāro daļu komplektēšanai14.

 

            Pulka formēšana sākotnēji norisinājās visai gausi. Tam par iemeslu bija daudzu Sibīrijā dzīvojošo latviešu neinformētība par politiskajām norisēm Latvijā un līdz ar to – par latviešu karaspēka daļu formēšanas mērķi. Virsleitnants J. Ozols ziņojumā LCB raksta: “Irkutskas un Krasnojarskas rajonā dzīvo ap 300 latviešu kolonistu, bet tie visi ir pret pulku formēšanu, tā kā vajadzēs pielikt lielas pūles, lai viņiem izskaidrotu, ka tas vajadzīgs Latvijas nākotnei”15. Arī emisāra J. Ezergaiļa ziņojumā rakstīts, ka “Nikoļskā un Harbinā neviens negrib stāties latviešu formējumos, kaut gan latviešu te daudz. Ģenerālis Mežaks atteicies stāties latviešu daļās, jo krievu armija viņam maksā lielāku algu, un viņš pieņēmis Čitas ģenerālgubernatora amatu”16.

 

            Otrs Imantas pulka formēšanas kavēklis bija Sibīrijas lielie attālumi, kas apgrūtināja brīvprātīgo vervēšanu un nosūtīšanu uz Vladivostoku. Taču visbūtiskākais faktors bija latviešu mobilizācija sākotnēji Krievijas Satversmes sapulces locekļu komitejas (Komuča) Tautas armijā, bet pēc tam admirāļa Aleksandra Kolčaka armijas sastāvā. Ģenerālim M. Žanēnam bija jāpieliek lielas pūles, lai pasargātu jaunformējamās vienības no iesaistīšanas Krievijas pilsoņu karā (sevišķi 1919. gada sākumā, kad Kolčaka armija guva panākumus cīņā ar lieliniekiem). LCB 1919. gada februārī nosūtīja memorandu Sabiedrotajiem, kurā aprakstīja kā Sibīrijā tiek vajāti latvieši, aizliedzot viņu organizācijas, valodu, dedzinot kolonistu mājas, visus dēvējot par lieliniekiem. Memoranda nobeigumā LCB lūdz Sabiedroto militārās misijas ņemt latviešus savā aizbildniecībā un ļaut LCB izdot latviešu personas un tautības apliecības, lai aizsargātu viņus pret krievu represijām un nelikumībām17. Šajā laikā LCB publicēja sludinājumu latviešu un krievu presē ar šādu saturu: “Latviešu Centrālais Birojs dara zināmu, ka krievu valdības izsludinātā strēlnieku un virsnieku mobilizācija neattiecas uz tiem latviešiem, kuri būs ieviesti Centrālā Biroja kareivju sarakstos un uzrādīs apliecības, ka viņi ir gatavi izpildīt savus militāros pienākumus Latviešu nacionālā armijā ” 18. Tomēr tikai 1919. gada 3. jūlijā admirāļa A. Kolčaka administrācija izdeva pavēli Nr. 409, kura aizliedza iesaukt karadienestā ārzemniekus, tajā skaitā arī latviešus, kuriem bija apliecības par Latvijas pilsonības pieņemšanu19. 1919. gada sākumā turpinājās latviešu nomelnošanas un vajāšanas kampaņa Sibīrijā, vainojot viņus lieliniecismā. Ar to izskaidrojama traģēdija Bočkarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā, kur kā lielinieki tika nošauti 31 Imantas pulka brīvprātīgais no Amūras apgabala latviešu kolonijas un viņu pavadonis, kuri devās uz Vladivostoku. Notikumi risinājās sekojoši – Imantas pulka emisārs Pēteris Čanka  izbrauca uz Blagoveščensku vākt brīvprātīgos. Franču militārās misijas Vladivostokas bāzes priekšnieks pulkvedis Tezjē, kurš bija pazīstams kā rusofils un latviešiem nelabvēlīgs, atteicās P. Čankam izdot drošības dokumentus, jo krievu varas iestādes neatbalstot latviešu pulka formēšanu. 1919. gada 25. februārī P. Čanka, savācis 31 brīvprātīgo, devās ar viņiem uz Vladivostoku. Ovsjankas dzelzceļa stacijā viņus arestēja japāņu patruļa, jo krievu milicijā dienējošais vācu barons Osten-Zakens bija uzrādījis viņus kā lieliniekus. 15. martā brīvprātīgie agri no rīta iebrauca Bočkarevas stacijā, kurai tai brīdī uzbruka kāda lielinieku vienība. Tā kā latviešu brīvprātīgie lauzušies ārā no vagona ( kā vēlāk paskaidroja japāņu apsardzes virsnieks), tad stacijas komandants( arī japāņu virsnieks) deva pavēli latviešus nošaut tuvējā mežā, kas arī tika izdarīts. Pēc nošaušanas A. Kolčaka armijas atamana Semjonova karavīri līķus aplaupīja. Vēlāk, kad šis traģiskais pārpratums tika noskaidrots, japāņi līķus sadedzināja un pelnus ar militāru godu apglabāja brāļu kapā20. Pēc mēneša uz Bočkarevu devās izmeklēšanas komisija, kuras sastāvā bija Francijas militārās misijas pārstāvis, japāņu un Imantas pulka virsnieki. Viņi veica notikuma liecinieku nopratināšanu. Stacijas dzelzceļnieks Andrejs Stepanovs liecināja, ka 1919. gada 15. martā devies apgaitā un izdzirdējis šaušanas troksni. Kad piegājis tuvāk, tad redzējis japāņu karavīrus un karavīrus krievu formās, kuri šāvuši uz pūli. Nākošajā dienā viņš gājis skatīties un redzējis 30 līķus, kuriem bijušas izgrieztas kabatas, visapkārt mētājušies dokumenti, dažiem bijuši novilkti mēteļi, bikses un žaketes21. Pēc izmeklēšanas komisijas darba pabeigšanas, japāņi atvainojās par pārpratumu, uzņemoties visu atbildību uz sevi un apņemoties izmaksāt nošauto ģimenēm kompensāciju 162800 jēnu apmērā. Naudu 1919. gada vasarā saņēma 28. jūnijā amatā ieceltais Latvijas valdības pārstāvis Sibīrijā un Tālajos Austrumos J. Mazpolis, kurš līdz 1920. gada aprīlim izsniedza pabalstu tikai septiņu nošauto ģimenēm, aizbildinoties, ka nevarējis atrast citu nošauto brīvprātīgo piederīgos22.

 

Japānas armijas karavīri Vladivostokā 1919. gadā


            Tādējādi sākotnēji Imantas pulka formēšana noritēji gausi un ar dažādiem starpgadījumiem. Lielāko daļu brīvprātīgo Imantas pulkam deva nevis kolonisti, kuri ieņēma nogaidošu pozīciju, bet gan bēgļi un bijušie latviešu karavīri, kuri izvairījās no mobilizācijas A. Kolčaka armijā un gribēja atgriezties dzimtenē. Situācija izmainījās 1919. gada nogalē, kad Sarkanā armija strauji uzbruka, un daudzi kolonisti, glābjoties no lieliniekiem, pameta savas mājas un iestājās Imantas pulkā, lai tā sastāvā dotos uz Latviju.

 

            Neskatoties uz grūtībām, līdz 1919. gada pavasarim Imantas pulks bija nokomplektēts. 1919. gada maijā LNP Kara lietu pārzinis izdeva rīkojumu par emisāru darbības un brīvprātīgo pieņemšanas pārtraukšanu ( tas bija saistīts ar franču militārās misijas prasību par pulka skaitlisko sastāvu – tas nevarēja pārsniegt 1000 cilvēku)23. Tomēr Vladivostokā karavīru pieņemšana pulkā turpinājās. Ja 1918. gada 1. decembrī pulkā bija 47 kareivji un 12. virsnieki, tad 1920. gada janvārī – 1103 kareivji, 113 apakšvirsnieki un 87 virsnieki. 1920. gada februārī, krītot A. Kolčaka valdībai,  pulku pameta divas rotas ar visiem ieročiem24. Tie pamatā bija kolonisti, kuri tomēr nevēlējās atstāt Sibīriju.

 

Imantas pulka struktūra, komandieri un apmācība

            Imantas pulks sastāvēja no 2 bataljoniem, kuros katrā bija 3 rotas jeb simti. Sākotnēji rotā bija 100 cilvēki, bet 1919. gada decembrī – jau 120 līdz 180 karavīri.

 

Imantas pulka karavīri pie kazarmām Vladivostokā 1919. gadā


Papildus šīm strēlnieku rotām 1919. gada vidū bija sakomplektētas satiksmes jeb sakaru komanda, ložmetējnieku komanda, jātnieku - izlūku komanda, sanitārā nodaļa un apakšvirsnieku skola25.


Imantas pulka jātnieku - izlūku vienība Vladivostokas apkaimē 1919. gada ziemā


1919. gada beigās, kā savā ziņojumā par Imantas pulka inspekcijas rezultātiem rakstīja pulkvedis Kārlis Goppers, sakaru un ložmetējnieku komandas tika izformētas, jo trūka telefonu un ložmetēju26.


Imantas pulka virsnieki un pulkvedis Kārlis Goppers Vladivostokā 1919. gada 31. decembrī


Imantas pulka karavīri kazarmu pagalmā Vladivostokā 1919. gada 31. decembrī


1919. gada 15. decembrī pulkā bija reģistrēti 80 virsnieki, 1 ārsts, 3 kara ierēdņi un 1045 strēlnieki. Pulka štatā oficiāli skaitījās 55 virsnieki ar virsnieku algām ( virsnieku skaitu bija noteicis franču militārās misijas Vladivostokas bāzes priekšnieks Laverns, kurš arī maksāja algas)27. Pārējie virsnieki saņēma kareivju algas. Tās, salīdzinoši ar Sabiedrotajiem, nebija lielas – kareivji saņēma 50 rubļus mēnesī, virsnieki – 200 rubļus. Tajā pašā laikā krievu kareivju mēnešalga bija 90 rubļi, bet briti un kanādieši saņēma 1000 rubļus mēnesī ( apmēram 36 dolāri)28.

 

            Imantas pulka strēlnieku un virsnieku sociālā izcelsme, izglītības līmenis un militārā pieredze bija dažāda. 1919. gada martā 87% no pulka karavīriem bija strēlnieki, 13% - virsnieki. 43% strēlnieku bija ar zemāko ( triju klašu) izglītību, 39% bija beiguši pilsētas skolas, 8 % - reālskolas, bet 10% bija ģimnāzisti un studenti. 59% no viņiem bija laucinieki, 41% - pilsētnieki. 87% strēlnieku bija dzimuši un auguši Latvijā. 77% bija iepriekš dienējuši Krievijas armijā, no viņiem 30% - latviešu strēlnieku pulkos.

 

            Savukārt virsnieki bija 5% ar augstāko izglītību, 65% - ar vidējo, 10% - studenti un 20% - ar zemāko izglītību. 60% no viņiem bija bezzemnieku dēli, 28% - saimnieku dēli un 12 % - inteliģences atvases. 95% no Imantas pulka virsniekiem bija savas pakāpes ieguvuši Pirmā pasaules kara laikā. 60% no viņiem bija dienējuši latviešu strēlnieku pulkos29.

 

            5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā bija arī dienējis pirmais Imantas pulka komandieris pulkvedis Jānis Kurelis, kurš šajā amatā bija apstiprināts 1918. gada 14. novembrī. 1919. gada 18. aprīlī, kad J. Kurelis sāka veikt LNP Kara lietu pārziņa pienākumus, par pulka komandieri iecēla bijušo 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieri majoru Jēkabu Poni. Viņš savus pienākumus pildīja līdz 1919. gada 22. maijam, kad viņu šajā postenī nomainīja bijušais 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka virsnieks kapteinis Kārlis Lobe.


Imantas pulka karavīri Vladivostokas apkārtnē 1919. gada 30. jūnijā

1.rindā 3. no labās - pulka komandieris kapteinis Kārlis Lobe


Taču arī viņa pulka komandiera darbības laiks nebija ilgs. 1919. gada 10. augustā viņu pārcēla darbā Kara lietu nodaļā, bet pulka komandiera amatu ieņēma ar ģenerāļa M. Žanēna pavēli kapteiņa pakāpē paaugstinātais bijušais 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka virsnieks Jānis Ozols.


Imantas pulka komandieris kapteinis Jānis Ozols ar pulka kareivi 1919. gadā


Pēdējais Imantas pulka komandieris bija bijušais 116. Malojaroslavas kājnieku pulka virsnieks kapteinis Ādolfs Groskaufmanis, kurš amatā stājās 1920. gada 20. februārī un komandēja pulku līdz tā izformēšanai Latvijā30.

 

            Pulka komandieru vadībā notika karavīru apmācība. 1919. gada 6. janvāra Imantas pulka pavēlē Nr, 6 teikts, ka pavēles pulkā jādod latviešu valodā un jātulko no krievu valodas militārā terminoloģija31. Šo darbu veica LCB komisija, kuras sastāvā bija J. Kurelis, J. Ozols, P. Šmits un A. Švābe. Savukārt 1919. gada 19. martā izveidoja LCB Kara padomi, kuras uzdevums bija organizēt un apmācīt armiju un izstrādāt reglamentus latviešu valodā32.

 

            Pēc jaunizstrādātajiem reglamentiem karavīru apmācība aizņēma sešas nedēļas. Šajā laikā strēlnieki apguva kājnieku, aktīvā un garnizona dienesta reglamentus un disciplināros noteikumus. Katru dienu Vladivostokas apkārtnē notika šaušanas un taktikas mācības.


Imantas pulka karavīri šaušanas mācībās pie Klusā okeāna Vladivostokas pievārtē 1919. gadā

 

 Savukārt 1. Upē, kur pulks bija izvietots krievu kazarmās, kareivji mācījās izjaukt un salikt ieročus ( tajā skaitā – ložmetējus).


Imantas pulka karavīri ieroča salikšanas mācībās kazarmā Vladivostokā 1919. gadā


Apakšvirsnieku skolā, kā atzina pulkvedis K. Goppers, mācības notika augstā līmenī. Tur karavīri apguva ne tikai militārās zinības, bet arī fiziku, ķīmiju un matemātiku33. Strēlnieku fizisko sagatavotību nodrošināja ikdienas vingrošanas nodarbības. Tādējādi, izgājuši apmācības kursu, Imantas pulka karavīri bija gatavi savu dienesta pienākumu pildīšanai.


Imantas pulka karavīri, vingrojot pie kazarmām Vladivostokā 1919. gadā

           

           

 

Imantas pulka dienests un disciplīnas problēmas

            Imantas pulka apgādi un apbruņošanu uzņēmās Francijas militārā misija. Par to Imantas pulka karavīri izpildīja franču un viņu sabiedroto dažādus uzdevumus – pildīja garnizona dienestu Vladivostokā, sargāja, pavadīja un izkrāva kara materiālu transportus, kopā ar čehiem, serbiem, francūžiem, angļiem, amerikāņiem, itāļiem un japāņiem gāja starptautiskās milicijas patruļās, apsargāja Francijas militāro misiju.


Imantas pulka sargkareivis pie lielgabaliem, kuri atsūtīti admirāļa Aleksandra Kolčaka armijai. Vladivostoka, 1919. gads


Imantas pulka karavīri ieroču kravas izlādēšanas darbos Vladivostokas ostā 1919. gadā


Imantas pulka karavīri kopā ar sabiedrotajiem - Serbijas un Francijas armijas karavīriem starptautiskās patruļas laikā Vladivostokā 1919. gadā


1919. gada 10. jūlijā Latvijas valdības pārstāvja kanceleja izdeva Imantas pulka garnizona dienesta noteikumus. Noteikumi paredzēja, ka valsts īpašuma un arestantu apsardzei un kārtības uzturēšanai pilsētā tiek izveidotas triju veidu sardzes vienības jeb, kā noteikumos rakstīts, pulciņi – virsnieku, apakšvirsnieku un kareivju. Vienību kareivji bija bruņoti ar bisēm, apakšvirsnieki un virsnieki – ar revolveriem. Sargus postenī mainīja ik pa divām stundām, bet salā virs 15° - ik pa vienu stundu. Dokumentā aprakstīti arī sarga pienākumi un kārtības noteikumi: “ Sargs apsargā posteni un nedrīkst to atstāt bez pulciņa priekšnieka  pavēles, kaut arī viņa dzīvībai draudētu briesmas. Sargam postenī ir aizliegts sēdēt, gulēt, ēst, dzert, smēķēt, spēlēt kārtis un dziedāt”34. Diemžēl šie noteikumi diezgan bieži tika pārkāpti, kaut gan par to draudēja sods. Jau 1919. gada 16. februārī pulkā izdeva pavēli par disciplināriem sodiem. Par sardzes posteņa patvaļīgu atstāšanu draudēja 10 dienas aresta, par žūpošanu un kaušanos – izslēgšana no pulka35. Ar šo pavēli Imantas pulkā tika izveidota pulka tiesa piecu cilvēku sastāvā ( trīs virsnieki un divi strēlnieki), kurus iecēla pulka komandieris. Viņš arī apstiprināja tiesas spriedumu. Pavisam sākot no Imantas pulka pastāvēšanas sākuma līdz 1919. gada decembra beigām no pulka tika izslēgti 274 strēlnieki un 23 virsnieki36.

 

            Disciplīnas pārkāpumi un karavīra nepiedienīga uzvedība bija nopietna Imantas pulka problēma. Stājoties pulka komandiera amatā, kapteinis K. Lobe 1919. gada 22. maija pavēlē uzsvēra, ka disciplīna pulkā bija vāja, jo pat sargposteņu kareivji bija pieķerti to mantu izlaupīšanā, kuras viņi apsargāja. Viņš raksta: “Pie pirmās iepazīšanās ar pulka dzīvi man par nožēlošanu jākonstatē bēdīgi fakti, kuri pierāda, ka Imantas pulks ar savu uzvešanos un dienesta pienākumu pildīšanu līdz šim vēl nav cienīgs nostāties Latvijas nākotnes izkarotāju rindās” 37. Šos kapteiņa K. Lobes vārdus apliecina Kara lietu pārziņa pulkveža J. Kureļa 1919. gada 6. augusta pavēlē aprakstītā Imantas pulka virsnieka Suklā lieta. 4. jūlijā viņš iegājis privātā bodītē, dzēris līdzpaņemto šņabi un turpat paņemto alu, par ko nav samaksājis. Kad saimniece pieprasījusi samaksu, nolamājis viņu rupjiem vārdiem. “Viss tas notika mūsu čehu, itāliešu un serbu kareivju klātbūtnē”38. Par šo pārkāpumu Imantas pulka tiesa Suklo izslēdza no pulka bez tiesībām iestāties Latvijas armijā. Savukārt Vladivostokas garnizona leitnanta Sazonova ziņojumā Imantas pulka komandierim aprakstīts Imantas pulka kareivju izraisītais incidents tajā pašā bodītē: “Trīs Imantas pulka piedzērušies kareivji ar ieročiem rokās ieradušies vietējā bodītē un pieprasījuši izsniegt viņiem spirtu, uz ko bodniece viņiem atteikusi. Tad viņi paņēmuši kvasu un dzēruši līdzpaņemto spirtu. Bodniece viņus pierunājusi iet prom, bet pēc laika viņi kopā ar vēl vienu karavīru atgriezušies un atkal prasījuši spirtu. Kad tas nav dots, izsituši logu un ielauzušies bodnieces dzīvoklī. No trokšņa pamodies vīrs un pieprasījis, lai viņi samaksā par izsisto logu un iet prom, uz ko viens strēlnieks nogrūdis saimnieku uz gultas un sācis žņaugt. Palīgā atsteigusies bodniece ar radiem un sācies kautiņš. Viens no radiem iesitis pa galvu strēlniekam ar trīs pudu atsvaru. Tad pārējie strēlnieki sākuši žņaugt vainīgo. Bodniece aizskrējusi pēc palīdzības pie čehu karavīriem. Kad čehi atnāca, strēlnieki jau bija aizgājuši prom”39. Arī šo lietu izskatīja Imantas pulka tiesa, un kareivji saņēma pienācīgu sodu.

 

            Disciplīna pulkā uzlabojās 1919. gada nogalē. Par to savā 14. septembra pavēlē raksta jaunais pulka komandieris kapteinis J. Ozols: “Uzturoties Krievijā, latviešu karavīri noslīdējuši līdz neizglītotās un tumšās sādžas līmenim, kam vienīgā izprieca ir žūpošana. No iepriekšējiem Jāņiem jāsecina, ka žūpošana bija pārņēmusi visu pulku. Bet tagad tomēr disciplīnas līmenis audzis, un algas dienās tikai retais žūpa mētājas pa ielām” 40. Lielā mērā tam par iemeslu bija pulka sadzīves sakārtošana, aktivizējot kultūras un izglītības darbu.

 

            1919. gada jūnijā Imantas pulkā nodibināja kultūras un izglītības nodaļu un Amerikas jaunekļu kristīgās savienības sekciju. Tās rūpējās par karavīru no dienesta brīvā laika organizēšanu kazarmās iekārtotajā pulka klubā.


Amerikāņu karavīru nometne pie dzelzceļa Vladivostokā 1919. gadā


Par Amerikas jaunekļu kristīgās savienības dāvātajiem 10000 rubļiem iepirka inventāru sporta zālei, kā arī iegādājās kino aparātu un motoru. Divas reizes nedēļā klubā notika kinoseansi. Amerikas jaunekļu kristīgā savienība arī algoja skolotājus, kuri mācīja angļu, franču un vācu valodu. Kopumā šos valodu kursus apmeklēja ap 400 pulka karavīru. Kluba telpās tika lasītas arī lekcijas, notika teātra izrādes un koncerti ( pavisam 18 lekcijas un 25 teātra izrādes)41.


Imantas pulka klubs Vladivostokā Jāņu dienā 1919. gadā


            Pulkā lielu vērību piegrieza sportam. Futbolā un boksā Imantas pulks bija 2. vietā Vladivostokā, tūlīt aiz angļiem. 1919. gada 24. jūnijā notika Imantas pulka sporta svētki, kuru laikā karavīri sacentās dažādās disciplīnās - tāllēkšanā un augstlēkšanā, šķēpa un diska mešanā, figurālā un atlētiskā vingrošanā, futbolā un boksā, dažādos cīņu veidos, no kuriem populārākais bija  džiu džits ( te bija jūtama japāņu karavīru ietekme, kuri dzīvoja blakus imantiešu kazarmām). Šie sporta svētki, kā rakstīja laikraksts “Brīvais Latvis”, atstāja labu iespaidu uz vietējo sabiedrību42.


Imantas pulka sporta svētki Jāņu dienā Vladivostokā 1919. gada 24. jūnijā


            Tā kopā ar Sabiedrotajiem pildot garnizona dienestu Vladivostokā un dažādi pavadot brīvo laiku, Imantas pulka karavīri sagaidīja 1920. gada 25. februāri, kad Imantas pulka pirmā grupa ar tvaikoni „Gweneth” no Vladivostokas devās uz Latviju. Apbraucot apkārt Āzijas, Āfrikas un Eiropas krastiem, viņi 5. jūnijā ieradās Rīgā.  Otra Imantas pulka grupa izbrauca no Vladivostokas 23. martā ar kuģi „Dania” un ieradās Liepājā 21. jūnijā. Trešā grupa kopā ar Troickas bataljona karavīriem un civiliedzīvotājiem atstāja Vladivostoku 19. jūnijā un ieradās Liepājā 3. oktobrī. Latvijā Imantas pulku, atšķirībā no Troickas bataljona, kurš sava komandiera bijušā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieka majora Pētera Dardzāna vadībā bija veicis 6000 kilometru garo ceļu no Troickas līdz Vladivostokai, piedaloties kaujas darbībā, izformēja.

 

 

 

Ilze Krīgere

Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja  

  


_________________________________________________

1 Latvijas Valsts vēstures arhīvs( turpmāk – LVVA), 1313. f.(Ārlietu ministrijas fonds), 1. apr., 21. l. (Dokumenti par Sibīrijas un Urālu Nacionālās padomes darbību), 46.lp.

2 LVVA, 6033. f. (Kara vēstures komisijas fonds), 1. apr., 38. l. (Ārlietu ministrijas vēstures komisijas  dokumenti), 50. lp.

3 Turpat, 5. lp.

4 LVVA, 1313. f., 1. apr., 21. l., 1. lp.

5 Tiesību zinātņu maģistra Jāņa Zariņa manuskriptsLatvieši Krievijā jeb kā tapa Latvija”. Latvijas Kara muzeja Dokumentu krājums (turpmāk – LKM DK) LKM 3-917/98-DK, 383., 384. lpp.

6 Latviešu konversācijas vārdnīca, 7. sējums, 12593. lpp.

7 LVVA, 6033. f., 1. apr., 156. l.(Imantas pulka pavēles), 2. lp.

8 Turpat

9 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l.( Latviešu strēlnieku pulku formēšana Sibīrijā 1918-1920. Imantas pulka pavēles.), 181.lp.

10 LVVA, 6033. f., 1. apr.,38. l., 67.lp.

11 Turpat, 71. lp.

12 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 220. lp.

13 LKM 3-917/98-DK, 429. lpp.

14 LVVA, 6033. f., 1. apr.,38. l.,22., 25. lp.

15 Turpat, 11. lp.

16 Turpat, 20. lp.

17 LKM 3-917/98-DK, 454. lpp.

18 LKM 3-931/101-DK

19 LKM 3-917/98-DK, 556. lpp.

20 LKM 3-917/98-DK, 493., 495. lpp.

21 LVVA, 6033. f., 1. apr.,38. l.,180. lp.

22 Turpat, 75. lp.

23 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l.,310. lp.

24 LVVA, 3598.f.( Imantas pulks), 1. apr., 138. l. (Imantas pulka pavēles par personālsastāvu), 1., 396. lp.

25 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l.,31. lp.

26 Turpat, 297. lp.

27 Turpat, 163., 311. lp.

28 LVVA, 1313. f., 1. apr., 21. l., 35. lp.

29 LVVA, 6033. f., 1. apr.,38. l.,68. lp.

30 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 8., 10., 149. lp.

31 LVVA, 6033.f., 1. apr., 156.l., 4. lp.

32 LVVA, 6033. f., 1. apr.,38. l.,87. lp.

33 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 297. lp.

34 LKM 2-43967/808-DK, 19.-28. lpp.

35 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 7.lp.

36 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 311.lp.

37 Turpat, 11. lp.

38 Turpat, 151.lp.

39 LVVA 5192.f. (Latvijas armijas galvenais štābs),1. apr.,66. l.( Sarakste par Imantas pulka izdarītiem noziegumiem un pārkāpumiem), 2.,3. lp.

40 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 23.lp.

41 LVVA, 6033. f., 1. apr.,173. l., 318.lp.

42 Turpat, 241. lp.

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts katru dienu
10.00 - 18.00 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 17.00 (novembris-marts)

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 17.45 (aprīlis-oktobris)
10.00 - 16.45 (novembris-marts)

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: