Vācu armijas latviešu karavīru militārais portrets: Zedelgemas nometnes piemērs

                                                                                  

Vācu armijas latviešu karavīru militārais portrets: Zedelgemas karagūstekņu nometnes piemērs


 

           

Latvijas Kara muzejs ir digitalizējis sarakstus ar Lielbritānijas armijas gūstā nonākušajiem latviešu karavīriem, kuri pēc Otrā pasaules kara atradās Zedelgemas karagūstekņu nometnē Beļģijā. Raksta mērķis ir apkopot un analizēt statistisko informāciju par Zedelgemas nometnē ieslodzīto latviešu karavīru dienesta vietām un dienesta pakāpēm.

Šī gada nogalē, 28. decembrī paiet 75 gadi, kopš Zedelgemas (Zedelgem) karagūstekņu nometnē Beļģijā dibināta Daugavas Vanagu (DV) organizācija. Organizācijai bijusi liela nozīme bijušo latviešu karavīru morālā un materiālā atbalstīšanā, labklājības celšanā un uzturēšanā, un latviešu trimdas sabiedrības konsolidācijā. Organizācijas paspārnē pēc kara Rietumvācijā izveidots Latviešu leģiona arhīvs, kas tautiešiem visā pasaulē sniedza informāciju par Vācijas bruņoto spēku sastāvā dienējušo Latvijas iedzīvotāju dienesta gaitām, palīdzēja atrast tuviniekus un noskaidrot viņu likteņus.

2004. gadā šis arhīvs tika pārvests uz Latviju un nonāca Latvijas Kara muzeja rīcībā. Arhīvs ietver ziņas par vairāk nekā 75 000 Latviešu SS brīvprātīgo leģionā mobilizētajiem Latvijas pilsoņiem, vairāk nekā 15 000 kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem, kā arī vairāk nekā 11 500 latviešu karavīriem, kas pēc kara bija ieslodzīti Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Arhīvā laika gaitā uzkrāti arī tajā ienākušie pieprasījumi, atbildes, sarakste ar citām atmiņu institūcijām, alfabētiskie rādītāji, karaspēka vienību pavēles u. c. Tas viss palīdz Kara muzejam pildīt vienu no savām misijām – veicināt sabiedrības izglītošanu, palīdzot tās locekļiem labāk izprast savas dzimtas vēsturi, un līdz ar to, arī visas Latvijas un tautas vēsturi. Kopš DV Latviešu leģiona arhīva nonākšanas Latvijā, Kara muzejs katru gadu palīdz vairākiem simtiem dzimtas pētnieku un profesionālu vēsturnieku Latvijā un citur pasaulē.

Laikam ejot, minētie karavīru saraksti un rādītāji ir digitalizēti, dodot iespēju ne vien sniegt atbildes ātrāk, bet arī nonākt pie jauniem secinājumiem par latviešu karavīru dienestu vācu militārajās vienībās. Viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem darbiem bija Zedelgemas nometnē ieslodzīto latviešu karavīru saraksta digitalizācija, kuru 2016.-2018. gadā veica muzeja brīvprātīgais Kaspars Vītols. Oriģinālie saraksti apkopoti trīs neliela izmēra grāmatiņās, kurās uzskaitīti latviešu karavīri nometnes trīs nodalījumos.

 

 

 

Latviešu karavīri Rietumu gūstā un ceļš uz Zedelgemu

Nacistiskās Vācijas armijas kapitulācija 1945. gada maija sākumā un kapitulācijas akta parakstīšana Berlīnē 1945. gada 8. maijā radīja milzīgu karagūstekņu masu, kas tika sadalīti starp “dīvainās savienības” locekļiem – ASV, Lielbritāniju, Franciju un Padomju Savienību. Kopumā Rietumu sabiedroto gūstā nonāca apmēram 7,6 miljoni vācu militāro vienību karotāju, savukārt ap 3 miljoni - Sarkanās armijas gūstā. Starp viņiem bija arī latvieši, kas dažādos kara posmos bija nonākuši vācu militārajās vienībās. Latviešu karavīri, kas kara pēdējos mēnešos atradās Vācijas telpā, neloloja lielas cerības par kara virzības maiņu, bet gan vēlējās aizbēgt no Sarkanās armijas, lai padotos Rietumu sabiedrotajiem. Lielai daļai Latviešu leģiona vienību tas izdevās un viņi 1945. gada aprīļa beigas – maija sākumā nokļuva Rietumu sabiedroto (ASV un Lielbritānijas armiju) gūstā. Kopumā Rietumu gūstā nonāca ap 25 000 karavīru1, ieskaitot tos vairākus tūkstošus, kuri kapitulēja dažādu vērmahta vienību sastāvā.

Šos karavīrus uzreiz pēc kara ieslodzīja vairākos desmitos ASV, Lielbritānijas un Francijas kontrolētās karagūstekņu nometnēs Vācijas okupācijas zonās, Francijā, Beļģijā, Itālijā, Ēģiptē u. c. Nolūkā nodrošināt labākus dzīves apstākļus un lielāku kontroli, vēlāk nometnes paplašināja un apvienoja. Vairums no latviešu karavīriem nokļuva britu gūstā, un liela daļa no viņiem pirmos mēnešus pēc kara pavadīja trīs lielās nometnēs Vācijā - Heidē, Putlosā, Neiengammē, kā arī Vilvordas nometnē Beļģijā.

 

1.tabula. Lielbritānijas armijas kontrolētās karagūstekņu nometnes, no kurām latviešu karavīrus 1945. g. rudenī pārvietoja uz Zedelgemas nometni Beļģijā.2


Kopumā šajās nometnēs mita vairāk nekā 15,5 tūkstoši latviešu karavīru. Sakarā ar to, ka nometnes lielākoties nebija apsargātas un iežogotas, latviešu karavīri mēdza no tām patvaļīgi aiziet, īpaši tie, kuri bija ieguvuši kontaktus ar tuviniekiem, vai atraduši citas iespējas kā izdzīvot jaunajos apstākļos. Tomēr lielākā daļa gribēja palikt savu tautiešu, kauju laikā iepazīto dienesta biedru vidū, jo tā jutās drošāk. Daži vēl loloja cerības, ka šis karavīru kopums kā militāra vienība varēs piedalīties Latvijas atbrīvošanā no padomju okupācijas varas. Šīs cerības gan bija veltas, jo Rietumu sabiedrotie Baltijas valstu neatkarības dēļ vēl vienu pasaules karu nebija gatavi uzsākt.

Rietumu sabiedrotie turpināja skaidrot vācu armijā dienējušo latviešu karavīru tiesisko statusu, tādēļ, gaidītās drīzās atbrīvošanas vietā, latviešu karavīri bija spiesti pārvietoties uz citu nometni. Šāda pārmaiņa bija nepieciešama arī tādēļ, ka tuvojās gada aukstais periods, bet esošās nometnes rudens un ziemas apstākļiem nebija piemērotas. Tādējādi, 1945. g. septembra sākumā Heides un Putlosas nometnē esošie latviešu karavīri ar vilcieniem tika pārvietoti uz Beļģiju, nelielu pilsētu 10 km uz DR no Briges (Brugge). Tātad, pirmie latviešu karavīri Zedelgemas nometnē nonāca 1945. gada septembra sākumā, vairāk nekā trīs mēnešus pēc Vācijas armijas kapitulācijas. Pulkveža Januma grupa Zedelgemā ieradās 1945. g. novembra beigās.

 

 

 

Latviešu karavīri pie dzelzceļa ešelona ceļā uz Zedelgemas karagūstekņu nometni. Brige (Beļģija), 1945. gada 3. septembris

 

Karavīri tika novietoti bijušajās Beļģijas armijas munīcijas noliktavās, mūra un koka ēkās, sākotnēji bez nekādas apkures. Vēlāk tāda tika ierīkota. Zedelgemas karagūstekņu nometnē latviešu karavīri atradās no 1945. gada septembra līdz 1946. gada pavasarim, kad tos pakāpeniski sāka atbrīvot no karagūstekņu statusa. Pirmo grupu no Zedelgemas nometnes atbrīvoja 1946. g. 7.-27. martā, otru – 11.-28. maijā.3 Tātad latviešu karavīri nometnē atradās vismaz sešus, bet ne ilgāk par deviņiem mēnešiem.

 

Zedelgemas karagūstekņu nometne no putna lidojuma. Beļģija, 1946. gada marts


Statistika par latviešu karavīriem Zedelgemā

Lielais latviešu karavīru skaits un lielā bezdarbība nometnē spieda tos izvērst visai plašas izglītības, sporta, mākslinieciskās pašdarbības un citas aktivitātes, kas palīdzēja īsināt laiku, apgūt vai ieraudzīt ko jaunu. Šo aktivitāšu ietvaros tika veikta arī visai plaša ieslodzīto aptaujāšana, kas palīdzēja noskaidrot Zedelgemā ieslodzīto sociālo un profesionālo portretu. Šo datu apkopojums, ko veicis Zedelgemas nometnē ieslodzītais Latviešu leģiona 2. būvpulka kaprālis Alberts Raidonis, publicēts dokumentu un atmiņu krājuma “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā” 9. sējumā. Tas iznācis ar Daugavas Vanagu gādību emigrācijā Zviedrijā 1985. gadā.

Minētajā statistikas materiālā atrodamā informācija par Zedelgemas nometnē ieslodzīto: vecuma struktūru, ģeogrāfisko piederību kādam no Latvijas novadiem un apriņķiem, invalīdu skaitu, profesionālo struktūru, izglītības līmeni, karadienesta ilgumu, piederību kādai no sabiedriskajām organizācijām vai lauksaimniecības biedrībām. Tāpat šajā pētījumā ir savākti dati par karavīru dzīvesbiedrēm un vecākiem, to atrašanās vietām; par padomju represijās cietušajiem radiniekiem. Šajā rakstā šos statistikas datus atkārtot nav nepieciešams, jo rakstā uzsvars būs uz informāciju par pēdējām militārajā vienībām, dienesta pakāpēm u. c. Tomēr būtu vērts ievietot vienu no A. Raidoņa atziņām, ka “lielākā daļa šo skaitļu runā par upuriem, zaudējumiem. Tāda ir mazās latviešu karotāju saujiņas drāma, ko tā rakstījusi savām asinīm. Lai tikai padomājam, cik karavīru ir atrauti no saviem vecākiem, sievām, ģimenēm un piederīgiem, cik palikuši ar nepabeigtu izglītību, cik darbaspēka zudis laukiem, pilsētām, iestādēm un fabrikām, nemaz jau nerunājot par tautas dzīvā spēka milzīgajiem zaudējumiem, tāpat slimiem, invalīdiem.” 4

 

 

Latviešu karavīru dienas pārbaude Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945. gada rudens

 

Daugavas Vanagu Latviešu leģiona arhīvā atrodamas Zedelgemas nometnē ieslodzīto latviešu karavīru saraksts satur sekojošus datus: 1) karavīra vārds un uzvārds, 2) dzimšanas dati, 3) dienesta pakāpe, 4) pēdējā dienesta vienība, 5) piezīmes (ja bija nepieciešamas). Minētie saraksti ne vien uzskaita nometnē ieslodzīto latviešu militāro piederību, bet apkopo arī tos, kas nometnē miruši vai aizbraukuši uz PSRS vai Vāciju. Precīzs saraksta sastādīšanas datums nav zināms, bet, spriežot pēc konteksta, tas varētu būt tapis 1946. g. februārī vai marta sākumā, neilgi pirms pirmo karavīru grupu atbrīvošanas, kas sākās marta 2. nedēļā.

Raksta pamatā izmantots jau minētais digitalizētais Zedelgemas nometnes karavīru saraksts. Avota problēma bija nekonsekvence dienesta pakāpju un dienesta vienību pierakstā. Bieži lietoti saīsinājumi, termini vācu valodā, nekonkrēti vienību apzīmējumi, kas liedza noteikt precīzu dienesta vienību. Problemātisko saīsinājumu lielāko daļu izdevās atšifrēt, izmantojot analoģijas, salīdzinot ar informāciju leģionā mobilizēto sarakstā, kā arī ņemot palīgā uzziņu literatūru un vēstures apcerējumus. Karaspēka vienību saīsinājumu noteikšanai un precizēšanai izmantotas tīmeklī atrodamās vācu armijas vienību datu bāzes lexikon-der-wehrmacht.de, ww2.dk, www.feldgrau.com u. c. Apmēram 60 gadījumos vienības atšifrēšana radīja problēmas. Iespēju robežās tika mēģināts noteikt vismaz karaspēka šķiru, kas ļautu to pieskaitīt pie konkrētas karaspēka grupas.

 

 

Latviešu karavīri atpūtas brīdī Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945. gada rudens


Datu analīzes galvenais parametrs bija pēdējā dienesta vienība. Noteikta karavīru militārā piederība un, turpinājumā tā sadalīta pa ieroču šķirām, vienību grupām, apakšvienībām utt., analizēta to iekšējā struktūra un statistika. Tāpat apkopoti dati par dienesta pakāpēm un noteikts to sadalījums pa atsevišķām vienībām.

Jau pats fakts par atrašanos gūstekņu nometnē ir nozīmīgs, lai palīdzētu apjaust indivīda likteni pēc kara. Tomēr zināšanas par pēdējo dienesta vienību katram karavīram individuāli paver informācijas lauku par viņa gaitām pēdējos kara mēnešos, padošanos gūstā utt., jo caur vienības stāstu iespējams apjaust arī atsevišķa karavīra stāstu. Piederība pie konkrētas karaspēka vienības un šīs vienības gaitas kara pēdējā posmā bija izšķiroši svarīgs faktors, kas lielā mēra noteica karavīra likteni un, faktiski, arī viņa iespējas izdzīvot. Par to liecina kaut vai stāsts par Latviešu leģiona pulkveža Viļa Januma kaujas grupu, kas pašas kara beigās 1945. g. 19. aprīlī saņēma pavēli aizstāvēt Berlīni. Grupas komandieris izvēlējās patvaļīgi ignorēt pavēli un censties sasniegt Rietumu sabiedroto kontrolētos Vācijas apgabalus. 27. aprīlī tas arī izdevās un grupa Januma vadībā pie Gīterglikas (Güterglück) pilsētas (uz dienvidiem no Berlīnes) padevās gūstā ASV armijas karavīriem. Kaujas grupā iekļautie, 15. izlūku (fizilieru) bataljona karavīru lielākā daļa, no grupas noklīda un galu galā bija spiesti piedalīties kaujās Berlīnes ielenkumā. Tas noslēdza kaujas pašā pilsētas sirdī, netālu no Hitlera reihskancelejas un Aviācijas ministrijas ēkas. Vairums bataljona karavīru gāja bojā, bet izdzīvojušie krita Sarkanās armijas gūstā un bija spiesti pārdzīvot padomju gūsta nometņu smagumu.5 Domājams, ka tikai retais no Zedelgemā nonākušajiem Izlūku bataljona karavīriem bija piedalījies Berlīnes kaujās.

Šajā rakstā tikai retos gadījumos tiks analizēta atsevišķu vienību vēsture, jo Zedelgemā ieslodzītie latviešu karavīri dienēja vairāk nekā 170 dažādās vācu armijas vienībās, tādēļ dati tiks izmantoti apkopotā veidā, lai paskatītos uz latviešu karavīru gaitām plašāk. Līdz šim apkopojums par latviešu karavīru dienesta vienībām, sadalījumu starp leģiona, policijas vienībām, vērmahta, gaisa spēku (Luftwaffe) vienībām ir bijis ļoti aptuvens. Šis raksts nesniegs uz to galīgu atbildi, tomēr piedāvās paskatīties uz šo sadalījumu ar konkrētas gūstekņu nometnes piemēru, kas aptver teju pusi no visiem Rietumu gūstā nonākušajiem latviešu karavīriem. Šis pētījums nākotnē būtu papildināms ar informāciju no citām gūstekņu nometnēm.

 

 

Latviešu karavīri pie Brīvības pieminekļa miniatūra atveida Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945. gada 18. novembris

 

Karavīru skaits un militārā piederība

Kopējais vācu militārajās vienībās dienējušo skaits pēc vēsturnieku aplēsēm ir bijis 110-115 tūkstoši cilvēku.6 Ir sastopami arī ievērojami lielāki skaitļi, tomēr, tie, izmantotās aprēķina metodikas dēļ, visticamāk, bijuši pārspīlēti.

 

Latviešu karavīri nostājušies ierindā uz vakara pārbaudi Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945. gada rudens


Kara laikā pēdējo lielo apkopojumu par vācu militārajās vienībās dienējušo latviešu karavīru dienesta piederību un kopskaitu 1944. gada 1. jūlijā veica Latviešu leģiona ģenerālinspekcija. Šis sadalījums tapis vēl pirms totālās mobilizācijas izsludināšanas Latvijā, Latviešu leģiona kājnieku divīziju atkāpšanās no Krievijas, policijas pulku pārformēšanas un citiem pasākumiem, kas būtiski ietekmēja šo sadalījumu un mainīja uzsvarus. Atšķirībā no kara noslēguma posma, šajā kara fāzē masveidīgāk ir pārstāvētās policijas vienības (policijas slēgtās vienības, policijas savrupdienests, palīgpolicija un aizsargi), tikai pēc tam sekojot Latviešu leģiona vienībām. Ja līdz Latviešu leģiona dibināšanai 1943. gada februārī, vairums no latviešu karavīriem, kas dienēja vācu militārajās vienībās, piederēja pie kārtības dienesta (Schutzmannschaft) jeb policijas vienībām, tad pēc tam svaru kausi nosvērās par labu Ieroču SS vienībām, kurās iekļāvās Latviešu leģions. Pirms leģiona dibināšanas saformēto policijas bataljonu karavīru liela daļa pamazām tika iekļauta leģionā; daļa no policijas vienībām kara gaitā tika apvienotas lielākās vienībās un arī iekļautas leģiona sastāvā; daļa no policijas vienībām tika izformētas vai iekļautas citu vienību sastāvā, tādējādi kara beigās tikai maza daļa policijas vienību vēl eksistēja, bet atlikušo lielākā daļa bija ieskaitīta leģionā.

Uz 1944. gada jūlija sākumu ievērojamu daļu sastādīja arī robežapsardzības pulku karavīri un vācu armijas izpalīgi, kas bija krasi atšķirīga no situācijas, kāda atspoguļojas Zedelgemas nometnes sarakstā. Zedelgemas nometnē atrodami tikai 54 karavīri ar pierakstu pie robežapsardzības pulkiem. Šie karavīri, visticamāk, tikuši ievainoti, ārstējušies un līdz kara beigām nav iedalīti kādā citā vienībā. Zedelgemā pierakstīti tikai četri armijas izpalīgi, kas varētu būt izskaidrojams ar to iekļaušanos citās vienībās vai ar to atrašanos citās Rietumu nometnēs vai kapitulāciju padomju karaspēkam.

 

2. tabula. Vācu militārajās vienībās dienējušo latviešu karavīru militārā piederība pēc Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas veidotā pārskata uz 1944. g. 1. jūliju. 7


Zedelgemas nometnē vairāk nekā 87% karavīru piederēja pie Latviešu leģiona vienībām (pie tiem pieskaitīti ar būvpulku un robežapsardzības pulku karavīri un rezerves vienības, kas nēsāja Ieroču SS vienību formas tērpus). Tomēr, tik liels leģionāru īpatsvars kopumā ir neproporcionāli liels pret pārējām karavīru grupām un vairāk liecina par to, ka Zedelgema bija galvenokārt leģionāru nometne un apkopoja karavīrus no lielākajām latviešu leģionāru pārstāvētajām gūsta nometnēm, kas vēlāk tika pārceltas uz Zedelgemu.

Absolūtais vairākums piederēja Latviešu leģiona vienībām un tikai mazāk par pusprocentu piederēja policijas vienībām. Diezgan ievērojams skaits Zedelgemā ieslodzīto dienēja vācu armijas vienībās – vērmahtā, kurā ietilpa sauszemes, jūras un gaisa spēki.

 

3. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto latviešu karavīru militārā piederība un to skaits.


Latviešu leģiona vienības

Latviešu leģiona vienības veido absolūto vairumu no Zedelgemas nometnē ieslodzīto latviešu karavīru militārās piederības. Latviešu leģionāru nonākšanu tieši Zedelgemā varētu saukt par nejaušību, bet par nejaušību nevar saukt to lielo īpatsvaru nometnē. Divas trešdaļas no visiem leģionāriem bija piederīgi Latviešu leģiona 15. Ieroču SS grenadieru divīzijai, kuras apakšvienību lielākajam vairumam izdevās sasniegt Rietumu sabiedroto armiju kontrolētos Vācijas apgabalus un kapitulēt, kas arī bija viņu galvenais mērķis. Līdzīgs mērķis bija arī Latviešu lauku papildinājumu depo karavīriem jeb būvpulku karavīriem (aprakstīti Alfrēda Dziļuma autobiogrāfiskajā romānā “Tornas grāvrači”8), kas veidoja apmēram katru ceturto no Zedelgemas nometnē ieslodzītajiem. Tiesa, šo karavīru skaits varēja būt arī krietni lielāks, ņemot vērā, ka depo sastāvā 1944. gada beigās varēja būt pat vairāk nekā 10 tūkstoši karavīru. Apmēram ceturtdaļa no viņiem 1945. gada marta beigās no Svinemindes (mūsdienās – Swinouscjie, Polija) kā pulkveža-leitnanta Nikolaja Rusmaņa kaujas grupa devās uz Kurzemi, ar mērķi pievienoties kaujās 19. divīzijai. 12. aprīlī minētā vienība ieradās Dundagā, bet piedalīties kaujās nepaspēja, jo karš beidzās. No Rusmaņa kaujas grupas sarakstā ir atrodami tikai divi karavīri.

 

 

Latviešu virsnieki (bij. leģionāri) pastaigā Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1946. gada pavasaris

 

Trešā lielākā pārstāvība ir 19. Ieroču SS grenadieru divīzijai, kurai pierakstīti 646 karavīri. Ir pārstāvēta lielākā daļa minētās divīzijas apakšvienību; trīs ceturtdaļas karavīru nāk no trīs grenadieru pulkiem, kas bija visplašāk pārstāvētā divīzijas sastāvdaļa. Tiesa, salīdzinoši lielais 19. divīzijas karavīru skaits būtu jāpēta padziļinātāk un jāmēģina saprast veidus un iemeslus to nonākšanai Rietumos. Daļa no 19. divīzijas karavīriem nonāca Vācijā, lai ārstētu savainojumus turienes slimnīcās; citi tur ieradās kara beigās, lai bēgtu no padomju okupācijas un/vai atrastu savus tuviniekus; vēl kādiem varēja būt citi iemesli. No Zedelgemas karagūstekņu sarakstiem šos iemeslus nevarēs izšķetināt, bet vismaz tie piedāvā skaitļus, ar kuriem operēt.

 

 

Latviešu karavīri rīta pastaigā Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945. gada rudens


Atlikušās trīs sadaļas – VI SS korpusa vienības, robežapsardzības pulki, kā arī Latviešu leģiona štābs, ģenerālinspekcija u. c. vienības kopā veido tikai nedaudz vairāk par 1%. VI SS korpusa vienības ietilpst 106. grenadieru pulka, 506. zenītartilērijas diviziona, 592. sapieru bataljona u. c. vienību karavīri, kas formāli skaitījās korpusa sastāvā, bet faktiski pildīja 19. divīzijas vienību funkcijas Kurzemes kaujās. Šo karavīru nonākšanas iemesli Vācijā varētu būt radniecīgi ar 19. divīzijas karavīriem. Seši robežapsardzības pulki tika saformēti 1944. gada pirmajos mēnešos un līdz tā paša gada rudenim bija beiguši pastāvēt vai iekļauti kādā no esošajām leģiona vienībām. Tādējādi, šeit var izdarīt hipotēzi, ka daļa no viņiem varētu būt ievainotie robežapsardzības pulku karavīri, kuri līdz kara beigām joprojām atradās slimnīcās vai vēl nebija iedalīti kādā citā militārā vienībā; tādējādi – robežapsardzības pulki palika kā viņu pēdējā militārā vienība.

 

4. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto Latviešu leģiona karavīru sadalījums pa vienībām.


15. divīzija veidoja 2/3 visu leģiona karavīru Zedelgemā, tādēļ būtu vērts apskatīt divīzijas karavīru sadalījumu pa apakšvienībām. Pārskatā redzams, ka vairāk nekā puse karavīru nāca no trīs grenadieru (kājnieku) pulkiem, kas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka arī kara laikā kājnieku pulkiem bija masveidīgākā pārstāvniecība, ko noteica divīzijas uzbūve un skaitliskais sadalījums. Pēc tam seko rezerves vienības, no kurām nāca katrs piektais 15. divīzijas karavīrs Zedelgemā. Ievērojams skaits karavīru nāca arī no 15. (2.) artilērijas pulka, Apgādes vienībām, Izlūku bataljona, Prettanku diviziona, apmācību vienībām u. c.

 

5. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīru sadalījums pa apakšvienībām.

 

Vērmahta vienības

Otra lielākā militārā pārstāvniecība bija karavīriem, kas piederēja vērmahtam, kurā ietilpa sauszemes spēki (Heer), gaisa (Luftwaffe) un jūras (Kriegsmarine) spēki. Gaisa spēki veidoja vairāk nekā 2/3 no visiem vērmahta latviešu karavīriem Zedelgemā, bet sauszemes spēku karavīri – vairāk nekā 1/4.

 

6. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto vērmahta latviešu karavīru sadalījums pa ieroču šķirām.


Gaisa spēku sastāvā trīs lielākās grupas sastādīja latviešu karavīri, kas dienēja Gaisa spēku palīgdienestā, zenītartilērijas vienībās un latviešu aviācijas vienībās, ko pieņemts dēvēt par aviācijas leģionu “Latvija”. Šīs grupas kopā sastādīja vairāk nekā 4/5 no visiem Gaisa spēku karavīriem. Pēc latviešu aviācijas vienību (12. naktskaujas grupa jeb Nachtschlacht Gruppe 12) izformēšanas, to lielu daļu iesaistīja vācu zenītartilērijas vienību apkalpēs. Daudzi no tiem, piemēram, piedalījās kaujās pie Kēnigsbergas, vairumam krītot Sarkanās armijas gūstā. Domājams, ka tikai neliela daļa no Kēnigsbergā karojušajiem varēja nonākt Rietumu gūstā, tostarp, Zedelgemas nometnē.

Gaisa spēku palīgdienestā (Luftwaffe helfer), sākot no 1944. gada vasaras, iesauca  16-17 gadīgus Latvijas jauniešus. Kopumā par derīgiem atzina vairāk nekā 3500 jauniešus. Apmēram 2500 no viņiem 1944. gada rudenī tika pārvesti uz Egeru Sudetijas apgabalā (mūsdienās Heba Čehijas Republikā) un vairums nonāca Rietumu gūstā, 184 no viņiem - Zedelgemā. Tiesa, ievērojams, bet ne precīzi zināms skaits, krita Sarkanās armijas gūstā.

Vēl viena zīmīga vienību grupa bija izpletņlēcēju (Fallschirmjäger) vienības, kurās bija apmēram katrs desmitais Gaisa spēku latviešu karavīrs Zedelgemā. Gandrīz ceturtā daļa no viņiem pārstāvēja 6. vācu izpletņlēcēju divīziju, kas 1945. g. februārī un martā bija piedalījusies Reihsvaldes kaujā Vācijas-Holandes pierobežā; minētā divīzija maija sākumā pie Holandes pilsētas Zitfenas (Zutphen) kapitulēja britu karaspēkam.9 Pieci karavīri jeb katrs 12 izpletņlēcējs nāca no 3. izpletņlēcēju divīzijas, kas bija piedalījusies vācu 1944.-1945. gada ziemas Ardēnu operācijā, kuras mērķis bija sašķelt sabiedroto spēkus un panākt miera līguma noslēgšanu ar sabiedrotajiem. Šie mērķi cieta neveiksmi un vācu sakāve karā bija tikai laika jautājums. Minētā divīzija 1945. gada aprīlī Rūras apgabalā Vācijā kapitulēja ASV armijai.

 

7. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto Vācijas Gaisa spēku latviešu karavīru sadalījums pa vienību veidiem.

 

Sauszemes spēkos gandrīz trešdaļa karavīru nāca no kājnieku jeb grenadieru vienībām. Starp tām izceļas 9. vācu tautas grenadieru (Volksgrenadier) divīzija, kuru pārstāvēja 26 latviešu karavīri Zedelgemā. Šī divīzija, tāpat kā 3. izpletņlēcēju divīzija piedalījās Ardēnu pretuzbrukuma operācijā. Vēlāk divīzija faktiski tika izformēta, daļai karavīru pārejot 352. tautas grenadieru divīzijas sastāvā. 9. tautas grenadieru divīzijas karavīri 1945. g. 30. aprīlī Nirnbergas apkārtnē kapitulēja ASV armijas karavīriem.10 Desmit karavīri nāca no 11. vācu kājnieku divīzijas 23. grenadieru pulka, kas bija piedalījusies visās sešās Kurzemes lielkaujās. 1945. g. 7. maijā divas trešdaļas divīzijas karavīru ar kuģi evakuējās uz Šlēzvigas-Holšteinas apgabalu Vācijā, kur padevās gūstā Lielbritānijas armijas karavīriem.

Sauszemes spēkus pārstāv arī citi spēku veidi, tostarp, artilērija, zenītartilērija, prettanku artilērija, transporta un citas vienības. Šo vienību karavīri piedalījās kaujās gan Austrumu, gan Rietumu frontē. Raksta ierobežotais apjoms liedz iespēju šo vienību gaitas kara noslēgumā apskatīt sīkāk.

 

8. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto Vācijas Sauszemes spēku latviešu karavīru sadalījums pa vienību veidiem.


Dienesta pakāpes

Dienesta pakāpju apzīmējumi ir kategorija, kura apkopotā veidā var sniegt priekšstatu par karavīru sagatavotības līmeni un tā atbilstību kaujas vienības prasībām. Ja vienībā proporcionāli ir pārāk maz virsnieku un instruktoru, tad teorētiski tas var negatīvi ietekmēt vienības kaujas spējas, jo pietrūkst karavīru ar vadības iemaņām. No otras puses, daudzi karavīri ar zemākajām dienesta pakāpēm (kareivis, dižkareivis, virsdižkareivis, vicekaprālis) kara laikā ieguva lielu kaujas pieredzi un bija spējīgi pildīt instruktoru funkcijas, savukārt instruktori nereti bija spiesti uzņemties jaunāko virsnieku funkcijas.

 

Latviešu karavīri pastaigā Zedelgemas karagūstekņi nometnē. Beļģija, 1946. gada pavasaris


Ja skatāmies uz militāro vienību struktūru, tad nav vienas mērauklas, kā izmērīt, kādam konkrēti jābūt, piemēram, vienas kājnieku divīzijas lielumam un tās sadalījumam pa dienesta pakāpju kategorijām. Tas bija atkarīgs no divīzijas uzbūves un struktūras, smago ieroču skaita, veicamo uzdevumu rakstura u. c. Līdz ar to, šis sadalījums atšķīrās ne tikai starp dažādām armijām, bet arī vienas armijas ietvaros. Turklāt nosacītais štatu saraksts kara laikā varēja mainīties pat vairākas reizes. Reālā situācija parasti no štatu saraksta būtiski atšķīrās.

Vienīgā Zedelgemas nometnes latviešu vienība, kurā vairāk vai mazāk proporcionāli var redzēt dienesta pakāpju sadalījumu, ir 15. divīzija. Starp divīzijas karavīriem 80% piederēja zemākajām dienesta pakāpēm, vairāk nekā 16% bija instruktori un 3,5% - virsnieki. Šāds sadalījums kopumā uzskatāms par pietiekamu, lai vienība būtu kaujasspējīga. Viens instruktors uz katru piekto kareivi un viens virsnieks uz katru piekto instruktoru. Taču, kā jau minēts, tas norāda tikai uz proporciju, bet neataino situāciju kara laikā.

 

9. tabula. Zedelgemas nometnē ieslodzīto Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīru sadalījums pa dienesta pakāpēm.

 

 

Noslēgums

Zedelgemas vārds Latvijas publiskajā telpā pēdējos gados izskanējis salīdzinoši bieži, jo 2016. gadā Latvijas Okupācijas muzejā tapusi dokumentāla filma “Zedelgema”, bet divus gadus vēlāk Zedelgemas pilsētas Brīvības laukumā (flāmu val. – Brivibaplein) uzstādīts tēlnieka Kristapa Gulbja piemineklis “Latvijas stāvstrops brīvībai”, kas veltīts karagūstekņu nometnē ieslodzītajiem latviešu karavīriem.11 Ar šo rakstu mēģināts papildināt par Zedelgemas nometni pieejamo informāciju, variēt tās izmantošanas iespējas un, iespējams, nonākt pie jaunām atziņām.

Latviešu karavīri Zedelgemas nometnē ieradās 1945. gada septembra sākumā un uzturējās līdz 1946. gada pavasarim, kad tos pakāpeniski sāka atbrīvot no karagūstekņu statusa. Atbrīvotie karavīri varēja izvēlēties savu nākamo mītnes zemi. Tikai maza daļa no viņiem izvēlējās atgriezties padomju okupētajā dzimtenē. Lielākais vairums uzsāka jaunu dzīvi svešumā, kādā no Rietumvalstīm (Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Austrālijā, Ziemeļamerikā). Retāk par jauno dzīvesvietu kļuva kāda eksotiskāka valsts Dienvidamerikā u. c.

 

 

Latviešu karavīri Ziemassvētku vakarā Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945. gada 24. decembris


Absolūtais vairums (vairāk nekā 87%) latviešu karavīru Zedelgemas nometnē piederēja bij. Latviešu leģiona vienībām, tādējādi šī nometne viennozīmīgi būtu saucama par galveno latviešu leģionāru nometni Rietumos. Kopumā leģionāru proporcija bija nesamērīgi augsta, ja to salīdzina ar latviešu karavīru pārstāvētajām militārajām vienībām Otrā pasaules kara gados. Leģiona vienības to visiem vācu militārajās vienībās dienējušajiem latviešu karavīriem sastādīja tikai nedaudz vairāk nekā 40%, tādējādi Zedelgemas nometnē šī proporcija bija vismaz divas reizes lielāka.

Zedelgemas nometnē 1945.-1946. gadā atradās apmēram desmitā daļa no visiem Otrā pasaules kara laikā vācu militārajās vienībās dienējušajiem latviešu karavīriem un apmēram 46% no visiem latviešu karavīriem, kuri nonāca Rietumu sabiedroto armiju gūstā. Veicot līdzīgu analīzi par citām latviešu karagūstekņu nometnēm Rietumos, būtu iespējams atklāt pilnīgāku latviešu karavīru militāro portretu. Šo izpēti gan varētu apgrūtināt analogu sarakstu trūkums.


Karavīru frizētava Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1946. gada pavasaris


Zedelgemas nometnes sarakstos atrodami arī dati par nometnē mirušām, uz PSRS un Vāciju aizbraukušām personām u. c. Tomēr, šie dati vēl būtu jāapkopo un jāsalīdzina ar esošiem pētijumiem. Domājams, ka šis apkopojums varētu būt temats kādam citam rakstam, jo neiekļaujas kategorijā “militārais portrets”.

Zedelgemas nometnes latviešu karavīru datu bāzi tuvākajos gados plānots padarīt publiski pieejamu. Kāda konkrēta karavīra esamību šajā sarakstā var pārbaudīt jau šobrīd, elektroniski vai telefoniski sazinoties ar Kara muzeju.

 

 

Greznojums pie barakas Zedelgemas karagūstekņu nometnē. Beļģija, 1945.-1946. gads


Jānis Tomaševskis

Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieks


_______________________________________________

1 Neiburgs, U. Latvijas iedzīvotāji vācu militārajos formējumos. (Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Rīga: Mansards, 2012. 82. lpp.

2 Laiks, telpa, ļaudis: Daugavas Vanagu organizācijas pirmie 25 gadi: vēstures apcere. 1. daļa. Red. V. Hāzners. Toronto: Daugavas Vanagu Centrālā Valde, 1974. 55. lpp.

3 Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā. 9. sēj. Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1985. 37. lpp.

4 Turpat. 98.-100. lpp.

5 Varoņi pret pašu gribu. Austrālijas Latvietis. 1985, 9. jūlijs, Nr. 1635, 4., 6. lpp.

6 Skat. Kangeris, K. Nacionālsociālistiskās Vācijas militārajos formējumos iesaistītie Latvijas iedzīvotāji: skaita problēmas. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000. 137. lpp.; Neiburgs, U. Latvijas iedzīvotāji vācu militārajos formējumos. (Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Rīga: Mansards, 2012. 82. lpp.

7 Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. Trešā grāmata. Kopenhāgena: Imanta, 1959. 134.-136. lpp.

8 Dziļums, A. Tornas grāvrači. Lībeka: Ziemeļblāzma, 1949. 225 lpp.

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs atvērts:
no trešdienas līdz svētdienai
10.00 - 17.00

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 16.45

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi
Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: