Afganistānas kara dalībnieku kartotēka Latvijas Kara muzejā

                                                                                  

Afganistānas kara dalībnieku kartotēka Latvijas Kara muzejā



Ar Padomju Savienības bruņoto spēku specvienības desantu Afganistānas galvaspilsētā Kabulā 1979. gada 24. decembrī, lai nostiprinātu sev paklausīgu prokomunistisku marionešu režīmu, sākās padomju afgāņu karš. Specvienības operācijai tūdaļ sekoja plaša padomju armijas spēku ievešana Afganistānā. Iebrukums izraisīja intensīvu partizānu karu,  kas turpinājās gandrīz 10 gadus līdz padomju spēku evakuācijai 1989. gada 15. februārī.

 

Kara gaita, tā iemesli un Padomju Savienības vecīgo vadoņu smagā pārrēķināšanās plaši atspoguļota arī latviešu valodā izdotā literatūrā.1 Nelielai atkāpei uzskati, kurus pauž mūsdienu postpadomju Krievijas ģeopolitiķis un impērisma ideologs Aleksandrs Dugins.2 Viņš, savdabīgi interpretējot dažādus vēstures notikumus, uzskata, ka risinās mūžsena cīņa starp atlantistiem (mūsdienās Lielbritānija un ASV) un eirāziešiem (Vācija, Krievija). Padomju Savienības vēsturē pirmo interesēs strādājot valsts drošības iestādēs (KGB3 un tās priekštečos) darbojošies aģenti, bet otro aģentūra atrodoties armijas galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU4) rindās. Šīs iestādes, vairāk vai mazāk atklāti, nepārtraukti cīnoties viena ar otru. Eirāziešu lielākais sasniegums bijis Molotova Ribentropa pakts, bet atlantistiem izdevies sarīdīt divas radniecīgas tautas. 1991. gadā viņi, ar Baltijas separātistu līdzdalību, iznīcinājuši pēdējās pakta paliekas. Dugina ieskatā Afganistānas avantūra bija KGB pasākums, lai grautu armijas prestižu un ietekmi, kas lielā mērā veicināja arī Padomju Savienības, kā kontinentālās lielvalsts, sabrukumu. Nosacīti līdzīgu uzskatu iezīmes parādās literatūrā arī citviet.5

 

Par Afganistānas karu rakstījis latviešu publicists un politiķis Atis Lejiņš.6 Viņš divreiz devās uz turieni, cerot satikt kādus padomju armijā iesauktos, partizānu gūstā kritušos vai dezertējušos baltiešu karavīrus, tomēr nesekmīgi. Jāpiemin padomju pārbūves un mūsu Atmodas vēsmās rakstītā, Afganistānu apmeklējušā rakstnieka, Jāņa Lapsas grāmata7 un no krievu valodas tulkotais Svetlanas Aleksijevičas skaudrais un atmaskojošais darbs.8

 

Padomju Savienība, realitātes spiesta, atteicās no sākotnējās ieceres komplektēt savu 40. armiju no Vidusāzijas republikās iesauktajiem, un drīz vien arī okupēto Baltijas valstu jauniesauktajiem nācās doties piespiedu karā uz tālo zemi, runājot padomju eifēmisma valodā, “pildīt savu internacionālo pienākumu”.

 

Līdz 1996. gada 27. martam Latvijā darbojās Latvijas Afganistānas kara veterānu savienība “Salanga” (kalnu pāreja uz svarīgākās transporta maģistrāles no padomju robežas līdz Afganistānas galvaspilsētai Kabulai). Pēc biedrības likvidācijas, kas lielā mērā bija savstarpējo nesaskaņu rezultāts,9 tās veidotā militārpersonu kartotēka nonāca Latvijas Kara muzeja glabāšanā.

 

Kartotēka neapšaubāmi ir nozīmīgs vēstures avots, kas sniedz informāciju par padomju armijā iesauktajiem un uz Afganistānu nosūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem. Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar šajā kartotēkā esošajiem dokumentiem, īpašu vērību veltot materiāliem par latviešu tautības karavīriem.

 

Kartotēku veido individuālās personu uzskaites kartītes, kas pēc Padomju Savienības sabrukuma un neatkarības atjaunošanas iegūtas no bijušajiem LPSR kara komisariātiem. Kara komisariāti, kā padomju armijas mobilizācijas iestādes, pastāvēja visos Latvijas un Rīgas pilsētas administratīvajos rajonos. Šajos kara komisariātos tika veikta pilnīga kara dienestam pakļauto personu reģistrācija. Arī pēc obligātā militārā dienesta beigām visām karadienestam derīgajām personām bija jāatrodas šo komisariātu uzskaitē un izvairīšanās no tās, totalitārā režīma apstākļos,  bija praktiski neiespējama.

 

 

 

 

 

 

Kartotēkas kartiņas ir tipogrāfiski iespiestas krievu valodā, tajās ir 10 ailes šādām ziņām: uzvārds; vārds; tēva vārds; dzimšanas gads; militārā pakāpe; dienesta laiks ar karaspēka daļas lauka pasta numuru; dzīves un darba vieta; apbalvojumi; apliecību izdošana (par sociālās palīdzības vai pensijas piešķiršanu) uzņemšana karaklausības uzskaitē pēc demobilizācijas; personīgās vajadzības; prasības un to realizācija. Uz visām kartiņām norādīta karavīra tautība, kaut gan šai ziņai īpaša aile nav paredzēta. Atšķirībā no atjaunotās Latvijas valsts, kur ziņu iegūšana par etnisko izcelsmi, diemžēl, ir pat apgrūtināta, tad padomju laika dokumentos jāatzīst šāds pozitīvs moments, jo vārds un uzvārds ne vienmēr norāda arī uz cilvēka tautību. Piemēram, ievainoto kartotēkā fiksēts krievs Juris Krūmiņš, protams, iespējama arī kļūda. Šī pazīme tiks izmantota turpmāk, analizējot kartotēku. Teksts kartiņās izpildīts mašīnrakstā, daļa ziņu sniegtas rokrakstā. Kartiņu paraksta attiecīgā kara komisariāta 4. nodaļas priekšnieks.

 

Kartotēkā Afganistānā dienējušo karavīru reģistrācija konstatēta no visiem Rīgas, Jūrmalas un 26 Latvijas tā laika administratīvajiem rajoniem, tātad komisariātu veidotās kartotēkas varētu pretendēt uz zināmu dokumentāru pilnību, ja vien to pārņemšana notikusi korekti.

 

Muzeja rīcībā esošās karavīru uzskaites kartiņas veido vairākas sadaļas un tās grupētas, izmantojot krievu alfabētu. Komisariātu reģistrācijas kartiņas ir sastādītas pēc karavīru demobilizācijas no obligātā dienesta un stāšanās attiecīgo kara komisariātu uzskaitē pēc dzīves vietas. Plašāko sadaļu veido to 2607 karavīru uzskaites kartiņas, kurus nosacīti varētu apzīmēt kā “laimīgi” pārdzīvojušus dienestu Afganistāna. Šajās 2607 Afganistānā dienējušo karavīru kartiņās, latviešu tautība norādīta 1139 personām, kas sastāda 43,69 %.

 

Kartotēkas sadaļu, kurai jāpievērš īpaša uzmanība, veido bojā gājušo padomju armijas karavīru alfabētiskās kartiņas. Kartiņās bez vispārējiem datiem norādīta apbedīšanas vieta, ziņas par radiniekiem, kā arī par piemiņas plāksnes uzstādīšanu cenā no 294 līdz 1000 rbļ. Otrā pusē atzīme rokrakstā, par apbalvošanu ar Sarkanās zvaigznes ordeni (pēc nāves) un standarta piezīme, ar pāris izņēmumiem, ka pensija nepienākas.

 

 

 

 

 

Kritušajiem karavīriem tautība nav norādīta. Karavīru piemiņas godināšanai publicēju alfabētisko sarakstu:

 

 

 

 

 

 

 

Latvijā apglabāti arī astoņi Afganistānā kritušie padomju armijas virsnieki. Virsnieku saraksts kartotēkā izdalīts atsevišķi. Tāpat atsevišķā sadaļā izdalīti karavīri, kuri Afganistānā guvuši invaliditāti, tādi pavisam fiksēti 43, no tiem latvieši 20 Kartiņu otrā pusē, galvenokārt rokrakstā, aprakstīts ievainojuma raksturs, sniegtas papildu ziņas par radiniekiem, dati par piešķirto pensiju.

 

Nākošajā sadaļā izdalīti ievainotie, kontuzētie un saslimušie karavīri. Līdz 1984. gadam vieglākus ievainojumus guvušie esot reģistrēti kā saslimušie.10 Kartotēkā atrodas kartiņas par 142 karavīriem, no tiem latviešu ir 60 Kartiņās sniegtas ziņas arī par ievainojumu gūšanas apstākļiem un raksturu.

 

Vēl jāpiemin tāda kartotēkas sadaļa kā noņemtie no uzskaites – aizbraukušie no Latvijas (PSR), mirušie, notiesātie – 266 personas.

 

Plaši pieejamā informācija liecina, ka no Latvijas teritorijas iesauca 3640 karavīrus,11 bet muzeja rīcībā esošajā kartotēkā konstatētas 3058 karavīru kartiņas. Starpība ir diezgan ievērojama – 582 karavīri. Protams, ka daļa no Latvijā iesauktajiem karavīriem pēc dienesta neatgriezās Latvijā un stājās uzskaitē jaunajās dzīves vietās, to apliecina arī dati par noņemtajiem no uzskaites. Latvijā reģistrēja arī no citiem Padomju Savienības nostūriem ieradušās Afganistānā dienējušās personas. Pagaidām vizuāli kartotēkā konstatēts viens šāds gadījums. Minētos skaitļus, protams, var atkārtoti precizēt.

 

Pēc 1979. gada tautas skaitīšanas datiem latviešu Latvijā bija 53,70 % no iedzīvotāju kopskaita, bet desmitgadi vēlāk, 1989. gadā šis skaits bija samazinājies uz 52,04 %12. No konstatētā karavīru kopskaita 3058 cilvēki, latviešu skaits bija 1219, kas veido 39,86 % Starpība starp latviešu procentuālo skaitu Latvijā un Afganistānā dienējušo skaitu tātad ir ap 13 %, tomēr grūti spriest, ka, lemjot par jauniesauktā dienesta vietu, īpaši tiktu ņemti vērā kādi polītiska vai nacionāla rakstura apsvērumi. Spriežot pēc sabiedriskās pieredzes, tā tas varētu būt tikai atsevišķos individuālos gadījumos. Lai izdarītu konkrētus secinājumus, būtu jāpēta arī iedzīvotāju, respektīvi jauniesaucamo, sadalījums pa vecuma grupām, bet šoreiz tas nav raksta uzdevums.

 

Kartotēku novērtējot vizuāli konstatēts, ka pēc etniskā sadalījuma lielāko afgāņu grupu veido krievi, viņiem seko baltkrievi un ukraiņi, kā arī poļi. Latvijā reģistrēti arī 30 Afganistānā dienējuši lietuvieši, bet tikai viens igaunis. Citām tautībām piederoši ir tikai atsevišķi cilvēki.

 

Rīgā, Klusajā dārzā 2014. gada 12. aprīlī atklāja pieminekli Afganistānas karā kritušajiem 53 Latvijas iedzīvotājiem. No Latvijā iesauktajiem, 10 kritušie karavīri apglabāti ārpus Latvijas.13 Pēc Gunta Rusiņa idejas pieminekli veidoja akmeņkalis Artis Leončiks. Zem pieminekļa novietotas kapsulas ar zemi no visām kritušo karavīru apbedījuma vietām Latvijā. 2013. gadā šāda kapsula atvesta arī no Afganistānas.14

 

Kā jau minēts, muzejā glabātā kartotēka ir nozīmīgs vēstures avots par Latvijā iesauktajiem padomju armijas obligātā dienesta karavīriem, kas dienējuši Afganistānā. Ievērojot, ka no šiem notikumiem pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kartotēkā minēto adrešu izmantošana kontaktu veidošanai ar bijušajiem karavīriem ir problemātiska.

 

Jānis Maurītis

Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieks

 

 

 

 

___________________________________________

1 Taners, Stīvens. Afganistāna, karu vēsture. R.: Subjektiv Filma. 2008.

2 Дугин, Александр. Конспирология. М.: Ассоциация “Арктогея” 1992 – 91-130 стр.

3 Krievu abreviatūra – Valsts drošības komiteja.

4 Krievu abreviatūra – Armijas Galvenā izlūkošanas pārvalde.

5 Hēdins, Svens. Amerika kontinentu cīņā. R.: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis. 1944.

6 Lejiņš, Atis. 15 dienas ar partizāņiem. Stokholma. Autora apgāds. 1986. ;Lejiņš, Atis. Toreiz Afganistānā. R.: Redakcija Māksla. 1993.

7 Lapsa, Jānis. Kalnu grāmata. R.: Avots. 1989.

8 Aleksijeviča, Svetlana. Cinka zēni. [b.v.] SIA ”J.L.V.” [b.g.]

9 Autora intervija ar Afganistānas kara dalībnieku, bijušo veterānu biedrības vadītāju, NBS atvaļināto majoru Gunti Rusiņu 2020. gada 2. decembrī.

10Intervija ar Gunti Rusiņu.

11 Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem Latvijas dēliem. Pieejams: http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=4&id=149; Latvijas Republikas 12.Saeimas rudens sesijas astoņpadsmitā sēde 2015. gada 10. decembrī. Pieejams: www.vestnesis.lv/op/2015/246.2

12 1979. gada Vissavienības tautas skaitīšanas rezultāti Latvijas PSR (krievu valodā). Pieejams: https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/tautas-skaitisana/meklet-tema/189-1979-gada-vissavienibas-tautas-skaitisanas13 Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem Latvijas dēliem. Pieejams: http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=4&id=149;

14 Intervija ar Gunti Rusiņu.

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Darba laiki:

Muzejs apmeklētājiem slēgts

          

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi
Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!

Seko mums sociālajos medijos: