Vācijas okupācijas politika Latvijā 1915. - 1918. gadā: liecības Kara muzeja krājumā

Image
001_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

 

Laikā no 1915. gada augusta līdz 1918. gada novembrim Latvijā pastāvēja Vācijas armijas ietvaros izveidota militāra okupācijas pārvalde, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem militārajās un sociālpolitiskajās norisēs gan lokālā, gan reģionālā mērogā. Ņemot vērā izmaiņas frontē, pārvalde pakāpeniski nostiprinājās visā Latvijas teritorijā, tiecoties realizēt vispārēju kontroli, un regulēt gandrīz visus iedzīvotāju ikdienas dzīves aspektus. Okupācija kļuva par vienu no centrālajām kara pieredzēm vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku.

Neskatoties uz vācu faktora svarīgumu, sevišķi – karadarbības noslēguma posmā Latvijā (valsts proklamēšana un tai sekojošās Neatkarības kara norises), jautājums par militārās pārvaldes politiku un tās sekām dažādu iemeslu dēļ līdz šim nav saistījis padziļinātu vēstures pētnieku interesi. Raksta mērķis ir raksturot un sniegt ziņas par nozīmīgākajām Latvijas Kara muzeja (turpmāk – LKM) krājumā esošajām liecībām, kas saistītas ar Vācijas militāro pārvaldi un tās politiku Latvijas teritorijā Pirmajā pasaules kara laikā, tādējādi sniedzot plašākai sabiedrībai ieskatu muzeja krājuma materiālos. Lai gan ievērojama LKM Pirmā pasaules kara vēstures dokumentu kolekcijas daļa mūsdienās glabājās Latvijas Valsts Vēstures arhīvā1, kas to pārņēma gados pēc valsts okupācijas un tai sekojošās muzeja likvidācijas, LKM kolekcijas glabā nozīmīgus materiālus, kurus interesentiem ir iespējams izmantot turpmākā tēmas izpētē.

 

Vācijas militāra pārvalde Latvijā Pirmā pasaules kara gados: vispārējs raksturojums

Vācijas armija Latvijas teritoriju pilnībā okupēja trīs secīgos posmos, no kuriem pirmais noslēdzās ar frontes nostabilizēšanos 1915. gada rudenī pēc sekmīgām Oto fon Lauenšteina armijas grupas (Armeegruppe Lauenstein) un uz tās bāzes izveidotās Nemunas armijas (no decembra – Vācijas 8. armijas) ofensīvām. 1915. gada ievērojamie teritoriālie ieguvumi un vajadzība efektīvi kontrolēt okupētās zemes saimnieciskos un sociālekonomiskos resursus radīja nepieciešamību izveidot jaunu pārvaldes sistēmu armijas ietvaros, izslēdzot jebkādu civila resora pārraudzību. Tādējādi Austrumu frontes ziemeļu sektorā, pakāpeniski reorganizējot etapa inspekcijas armijas tiešā aizmugurē, norisinājās vairāku līmeņu centralizācijas process, kas rezultējās Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabala jeb Ober Ost 2 izveidē 1915. gada rudenī. Jaunizveidotajā apgabalā, kura teritoriālās robežas, ņemot vērā izmaiņas frontē un iedzīvotāju etnisko sastāvu, kara gados tika vairākkārt mainītas, ietilpa arī gandrīz visa pirmskara Kurzemes guberņas teritorija, kuras pārvalde darbu pilnvērtīgi uzsāka 1915. gada augustā.

 

Image
01_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācu karavīri Liepājas jūrmalas kāpās. 1915. gada maijs

 

Jau pirmajos okupācijas mēnešos jaunā militārā vara tiecās izveidot visaptverošu kontroles sistēmu, kas ļautu pēc iespējas efektīvāk izmantot saimnieciskos resursus un uzturēt drošību piefrontes teritorijās. Okupētajā Kurzemes guberņā tika saglabāts jau pirms kara pastāvējušais iedalījums apriņķos, kuru vadību vairumā gadījumu uzticēja vietējiem vācbaltiešiem, latviešus pilnībā izslēdzot no augstākajiem pārvaldes līmeņiem.

Līdzās rekvizīcijām, pulcēšanās un pārvietošanās ierobežojumiem, iedzīvotājiem par ikdienu kļuva militārās pārvaldes drošības struktūru (žandarmērijas, policijas vienību) klātbūtne, kas nodrošināja pārvaldes rīkojumu izpildi, nodokļu nomaksu un ierobežojumu ievērošanu, kā arī vērsās pret militārajai varai naidīgām un politiski neuzticamām personām.

 

Image
02_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācu karavīri pozīcijās Tīreļpurvā. 1915. – 1916. gads

 

Neskatoties uz jaunajiem apstākļiem un sarežģīto saimniecisko stāvokli, Latvijas teritorijas iedzīvotāju noskaņojums saglabājās relatīvi mierīgs, un būtiski pretestības gadījumi, kas apdraudētu militārās pārvaldes stabilitāti, netika fiksēti. Daļēji tas skaidrojams arī ar ievērojamo iedzīvotāju skaita kritumu. Apjomīgās bēgļu kustības rezultātā Vācijas kontrolētajā Latvijas teritorijā 1915. gada septembrī (izņemot Bauskas un Ilūkstes apriņķus) bija palikuši nedaudz vairāk par 245 000 iedzīvotājiem.3

 

Image
03_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Bēgļi malkas sagatavošanas darbos. 1915. gads

 

1917. gads iezīmēja būtiskas izmaiņas ne tikai karadarbībā un reģiona politiskajās norisēs, bet arī kopējā situācijā vācu armijas kontrolētajā Latvijas teritorijā. Šajā laikā visos Ober Ost pārvaldes līmeņos aizsākās diskusijas par iespējamajām Baltijas politiskās nākotnes aprisēm, kas gadu vēlāk rezultēsies mēģinājumos dibināt vienotu Baltijas valsti. To veicināja ne tikai Krievijas Februāra revolūcija un politiskās reālijas reģionā, bet arī iekšpolitiskā situācija Vācijā, kas bija kļuvusi nelabvēlīga militārās pārvaldes plāniem – atklātai zemes aneksijai Baltijas telpā. Izmaiņas situācijā iezīmēja arī Kurzemes militārās pārvaldes atdalīšana no Vācijas 8. armijas etapa inspekcijas 1917. gada augustā, kā arī Rīgas krišana mēnesi vēlāk. Lai gan Rīga veidoja atsevišķu, no Ober Ost nodalītu apgabalu, pilsētā un tās tuvējā apkārtnē, ņemot vērā frontes tuvumu, tika ieviesti jau okupētajā Kurzemes guberņā pieredzētie ierobežojumi, turklāt atsevišķos gadījumos – daudz stingrākā mērā, piemēram, daļēji apjožot pilsētu ar elektrificētu žogu, kas stiepās no Juglas līdz pat Pārdaugavai.4

 

Image
04_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācu karavīri un civiliedzīvotāji šķērso saspridzināto Dzelzs tiltu Rīgā. 1917. gada septembris

 

Image
05_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācijas ķeizars Vilhelms II un Austrumu frontes virspavēlnieks Bavārijas princis Leopolds pieņem armijas parādi Rīgā Esplanādē. 1917. gads

 

Kara noslēdzošais gads iezīmēja dramatiskas pārmaiņas Vācijas un militārās pārvaldes politikā Baltijā kopumā. Vācijas armijas 1918. gada ofensīva martā un februārī, kas rezultējās visas Baltijas okupācijā un Brestļitovskas miera līguma parakstīšana, izbeidzot karadarbību Austrumu frontē pret Krieviju, radīja priekšnoteikumus Ober Ost reorganizācijai un Baltijas politiskās nākotnes jautājuma atrisināšanai. 1918. gada augustā, ņemot vērā gan armijas nepieciešamības, gan arī kultūrvēsturiskus apsvērumus, Ober Ost tā iepriekšējā veidolā pārstāja eksistēt. Uz tā bāzes izveidoja divus atsevišķus apgabalus – Lietuvu, kā arī Baltijas militāro pārvaldi, kurā ietilpa bijušās Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas ar pārvaldes centru Rīgā, kas ļāva militārajai pārvaldei Latvijas teritorijā realizēt relatīvi autonomu pārvaldes politiku. Jānorāda, ka militāro iestāžu rīcības brīvība un tās realizētā politika Baltijā radīja zināmu neapmierinātību Vācijas politiskajās aprindās, sevišķi sociāldemokrātu starpā. Pēc Makša fon Bādena stāšanās kanclera amatā, pieaugot kritikai par pārvaldes darbu, 1918. gada 3. novembrī tika izdots rīkojums par civilas pārvaldes izveidi Baltijā. Tas stājās spēkā četras dienas pēc Kompjēnas pamiera noslēgšanas, taču jau mēnesi vēlāk 15. decembrī Vācijas pārvalde Latvijas teritorijā tika likvidēta, savas pilnvaras nododot Latvijas Pagaidu valdībai.

 

Militārās pārvaldes publiskā komunikācija: uzsaukumi iedzīvotājiem

Skaitliski lielāko LKM krājuma daļu par Pirmā pasaules kara laika vācu okupāciju Latvijā veido vairāki desmiti armijas un militārās pārvaldes uzsaukumi iedzīvotājiem – iespieddarbi, kas tika izvietoti publiskās vietās, lai informētu par militārās pārvaldes rīkojumiem, noteikumiem, aktuālajiem ierobežojumiem u.c. okupācijas varas ziņojumiem. Lai gan aktualitāti nezaudēja arī militārās pārvaldes cenzētie periodiskie izdevumi (Libausche Zeitung, Mitausche Zeitung, Dzimtenes Ziņas u.c.), to plašās nepieejamības dēļ publiskajā vidē izvietoti uzsaukumi funkcionēja kā primārā militārās pārvaldes komunikācijas forma.

Militārās pārvaldes uzsaukumi tika iespiesti vismaz divās valodās (vācu un latviešu, no 1918. gada Vidzemē bieži arī igauņu un krievu) un tiem nebija vienotas formas. Ņemot vērā apstākļus un konkrētās apriņķa, kā arī pilsētas pārvaldes vai armijas komandantūras pieejamos resursus, uzsaukumi iespiesti dažādā tehnikā. Lielākajās pilsētās (Liepāja, Rīga, Jelgava, Cēsis u.c.) tie pamatā iespiesti tipogrāfijās, savukārt attālākos apvidos uzsaukumi izstrādāti rokrakstā un to izplatīšanai izmantota rotaprinta tehnika. Sevišķi tas bija novērojams okupācijas pirmajā gadā no pārvaldes centra attālākos apvidos. LKM krājumā glabājas vismaz 26 rotaprintā iespiesti militārās pārvaldes paziņojumi un uzsaukumi iedzīvotājiem – vairumā no Ventspils apriņķa pagastiem, atklājot dažādus pārvaldes rīkojumus lokālā aspektā, kas atšķīrās no centrālās varas norādījumiem.

 

Image
06_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Paziņojums par sodiem saistībā ar telegrāfa vai dzelzceļa līniju bojāšanu. Ventspils, 1915. gada 28. decembris

 

Image
07_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Paziņojums Ventspils iedzīvotājiem par galvas nodokļa sarakstiem, lopu kaušanu un pārvietošanos ierobežojumiem. 1916. gada 23. jūnijs

 

Uzsaukumi un paziņojumi pildīja arī iebiedējošu funkciju, lai nepieļautu iedzīvotāju pretestības gadījumus okupācijas varai. Pieaugot dažādu pārkāpumu skaitam, jau 1916. gadā Ober Ost vadība izdeva rīkojumu visām atsevišķo apgabalu pārvaldēm publiskos uzsaukumus, kuros iedzīvotāji tiek informēti par pārkāpumiem un nāvessodu izpildi, iespēju robežās iespiest uz spilgtas krāsas papīra (vislabāk – sarkana), lai tie būtu pamanāmi jau no attāluma; laika gaitā iedzīvotāji spētu nojaust spilgto iespieddarbu saturu un baidītos vērsties pret vācu varu.5 Daļēji tas bija vērsts arī pret pieaugošo spiegošanas fenomenu, sevišķi – Kurzemes ziemeļos.

 

Image
08_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Paziņojums par nāvessoda izpildi D. Bērziņam un Ā. Skiparam. Vecauce, 1916. gada 14. jūnijs

 

Image
09_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Paziņojums Kuldīgas iedzīvotājiem par kontaktiem ar karagūstekņiem. 1915. gada 20. novembris

 

Sadarbība ar okupācijas varu: latviešu spiegu anketas

Pirmā pasaules kara laika okupācijas gados daļa Latvijas teritorijas iedzīvotāju iesaistījās Vācijas armijas militārajā izlūkošanā. Lai gan ir sarežģīti noskaidrot iedzīvotāju patieso motivāciju šādai rīcībai, to bez šaubām veicināja smagie saimnieciskie apstākļi un pārtikas trūkums, kas motivēja iedzīvotājus sadarboties ar okupācijas varu. Latvijas teritorijā centrālā vācu izlūkošanas aģentūra jau no 1915. gada atradās Jelgavā ar vairākām filiālēm lielākajās pilsētās.

LKM krājumā glabājās līdz šim vēstures zinātnē neizmantoti Kurzemes pārvaldes apgabalā izveidoto izlūkošanas aģentūru dokumenti par pirmo okupācijas gadu. Ņemot vērā, ka liela daļa Vācijas 8. armijas, tās etapa inspekcijas un Austrumu frontes virspavēlnieka dokumenti tika iznīcināti 1945. gadā gaisa uzlidojuma laikā Potsdamā, dokumenti uzskatām par nozīmīgiem Pirmā pasaules kara slepeno dienestu vēstures kontekstā kopumā.6

Dokumentus kopumā var iedalīt divās grupās. Pirmās grupas centrālo daļu veido vācu izlūkošanas aģentūru sastādītās aģentu anketas. Kopumā LKM krājumā glabājās 19 dažādu tautību Latvijas iedzīvotāju aģentu anketas, kurās atrodamas ziņas ne tikai par konkrētā aģenta numuru, vārdu, uzvārdu, tautību vecumu, dzīvesvietu, valodu zināšanas un sakariem, bet arī par vācu militārās izlūkošanas mērķiem Latvijas teritorijā kopumā. Anketas papildina katra aģenta personas fotogrāfija (atsevišķos gadījumos – vairākas; tāpat no atsevišķām anketām, acīmredzot baidoties no sekām, personu fotogrāfijas vēlākos gados ir izplēstas), kā arī detalizēts miesasbūves apraksts ar abas rokas pirkstu nospiedumiem. Tāpat katrā anketā ietverti aģentam dotie uzdevumi un saņemtā samaksa. Līdzās anketām saglabājies arī 1915. – 1916. gadā izlūkošanas aģentūru labā strādājušo iedzīvotāju saraksts, saskaņā ar kuru vācu labā strādājuši kopumā 45 aģenti, vecumā no 14 līdz 45 gadiem.

 

Image
10_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L
Image
11_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācu izlūkošanas aģenta Mārtiņa Spāres personas anketa ar pirkstu nospiedumiem. 1916. gads

 

Otra dokumentu grupa ir aģentu ziņojumi vācu izlūkošanas virsniekiem, kurus tie mutiski snieguši pēc frontes šķērsošanas un atgriešanās, atklājot savas darbības virzienus. Aģenti pamatā ziņojuši par stāvoli neokupētajā Latvijas teritorijā, Krievijas impērijas armijas vienību klātbūtni pilsētās, svarīgu infrastruktūras apsardzi, izbūvēto pozīciju stāvokli u.c. aspektiem. Ziņojumi atklāj arī līdz šim mazāk vēstures zinātnē aplūkotu aspektu – iedzīvotāju darbu kā dubultaģentiem, kas rezultējās vairākos nāvessodos, no kuriem lielāko rezonansi militārajā pārvaldē izsauca 1915. gadā izpildītais nāvessods dubultaģentam Kārlim Gūtmanim, kurš pirmais bija ziņojis par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu Rīgā.

 

Image
12_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācu izlūkošanas aģenta Mārtiņa Spāres rokraksta paraugs – pievienots personas anketai. 1916. gads

 

Lai gan vācu izlūkošanas aģentu anketas un ziņojumi kā vēstures avoti vērtējami kritiski un ir saglabājušies fragmentāri, tie uzskatāmi par unikālu vēstures liecību, kas sniedz ziņas par līdz šim vēstures literatūrā neapskatītu problēmu – Latvijas teritorijas iedzīvotāju iesaisti izlūkošanas darbā abās frontes pusēs.           

 

Ikdienas dzīve okupācijā: Anša Strādnieka dienasgrāmatas piemērs

Zināmu daļu LKM krājuma veido dokumenti, kuros atspoguļota indivīda pieredze okupētajā Latvijā – atmiņas un dienasgrāmatas. Lielāko daļu no tām veido atmiņas, kuras iegūtas no privātpersonām laikā no 1950. gadiem līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai, galvenokārt veltītas lielinieku pagrīdes darbībai Vācijas okupētajā Latvijā 1918. gadā. Mazāk avotu “no apakšas” ir saglabājušies par pirmajiem okupācijas gadiem, kurās būtu atspoguļota iedzīvotāju ikdienas dzīve un militārās pārvaldes politikas tiešā pieredze. Viens no šādiem avotiem ir Anša Strādnieka uz 182 lapām rakstītā dienasgrāmata par vācu okupācijas laiku Kurzemē, kuru 2009. gadā LKM dāvināja Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons.

 

Image
13_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācu karavīri ar civiliedzīvotājiem Pļaviņās. 1918. gads

 

1862. gadā Dunalkā dzimušā A. Strādnieka pieraksti, kas aptver notikumus laikā no 1915. gada 1. janvāra līdz 1917. gada 31. oktobrim, ir unikāla laikmeta liecība, kas sniedz ziņas par ikdienas dzīves apstākļiem okupācijas apstākļos Grobiņas apriņķī, ļaujot konfrontēt militārās pārvaldes avotus par vispārējo stāvokli ar indivīda ikdienas reālo pieredzi.

 

Image
14_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Anša Strādnieka dienasgrāmata. 1915. – 1917. gads

 

Autors, kas kara sākumu sagaida, strādādams par galdnieku Grobiņas, Dunalkas un Tāšu apkārtnē, pieredz Vācijas karaspēka straujo virzību Kurzemes rietumu daļā, raksturojot bēgļu gaitas, bailes un neziņu, kas valda viņa paziņu lokā. 1915. gada 23. un 25. aprīlī A. Strādnieks dienasgrāmatā apraksta pieredzēto:

 

“Es gribu šodien noiet uz Grobiņu padzirdēt un redzēt kā ar tiem prūšiem ir. Iegāju pie Sīļa, tas met gaļu maisā un krauj visas mantas kopā. Esot briesmas; prūši jau esot tuvumā – Gaviezes mežā. Skrēju atpakaļ pie Seima teikt kādas briesmas draud. Krogā esot pagasta valde, tā varbūt ko vairāk zina. Nolēmām visi uz krogu dzirdēt. Nav nekādas valdes; tikai cilvēki brauc un nāk tūkstoši gan no Liepājas un no apkārtnes, jo visiem pēc pavēles lopi un manta jāizved. Un pie tam visus baida prūšu briesmas. Kaut kas ir ārkārtīgs un neredzēts; visi apkrauti ar paunelēm ceļo nopietni uz priekšu; pat redz vecīšus – grūti nestas nesam. Visiem taču bailes. Gribu vēl iet tālāk uz Grobiņas pusi, bet tik jau nekas gudrāks nebūs. Jānoskatās tepat. Pēc pusdienas Ernests nav mierīgs, grib braukt uz Grobiņu vēl labākām mantām pakaļ; tad es arī braukšu līdz. Kamēr vēl taisāmies, atnāk grobiņnieki radi ka tur ir nedroši palikt. Lai nu kā, bet jābrauc vēl mantām pakaļ. Aizbraucam. Vēl arvienu vēl nāk cilvēki ar mantām. Grobiņā viss klusu un bodes ciet. Varbūt vēl ir Grobiņā kāds simts cilvēki, visi, pat žīdi, aizbēguši. [..] Tās pašas briesmas. Visi uztraukti un grib bēgt un nevar – visur vaktis uz ceļiem priekšā. Man atpakaļ ejot uz Seimu, uz ezera tilta sagaidīja 2 prūši un negribēja cauri laist. Tā kā daudz maz jau varēju sarunāt un ka man nav tālu mājas, tad jau izlaida. Pāreju pie Seima Prūšu pulki nāk un iet, ka nemaz glābties nevar. Es biju pie Tauriņa un Meira alu iedzēris; ņemos runāt ar vāciešiem. Ļauna nekā nedara. Tikai saimnieci moca ar ēdamām lietām. Še neguļ, pie Iesalnieka un Tauriņa sīkumos – zirgi kā arī paši guļ. Visi uztraukti.”      

 

Turpmākajā laikā A. Strādnieks apraksta vispārējo stāvokli Dunalkas un Tāšu pagastos, kur viņš atgriežas uz dzīvi no Grobiņas, raksturojot ne tikai Vācijas militārās pārvaldes politiku un tās noteiktos ierobežojumus, bet arī savus personīgos pārdzīvojumus un grūtības, ar kurām ikdienā jāsaskaras iedzīvotājiem:

 

“Dzīvojam joprojām kā jau visu laiku, kopš vācieši mūs apsēda. Sapņojam un runājam ik dienas par drīzu krievu atnākšanu, bet viļamies. Esam šķirti no savējiem un nezinām, kas patiesībā krievu pusē norisinās. Arī nezinām, kur mūsu izbēgušie draugi. Domājam un pieminam tos gandrīz katru dienu. Bet kas ziņu nesīs un kā sazināsimies – pasta nav. Domāju, ka pazīstamie tur svešumā mūs arī piemin. Grūti un gari velkas tas laiks, bet ko var darīt. Mēs badu še gan vēl neciešam, lai gan vispārīgi grūti iet. Nezinām, kā viņiem tur klājas, patīkami un viegli jau nebūs, jo zemē karš – tur prieka nav. Vācieši šim brīžam zemniekus vēl tā neaprobežo kā pilsētniekus, kam visu pārtiku ar svaru dod. Uz zemēm vēl maizi var ēst, cik katris grib. Dārgs ir viss un pie tam vēl nav dabūjams. Siļķe, kas senāk maksāja 3 kapeikas, tagad maksā 18 kapeikas, un pie tam vēl nav. Kā nu nabaga cilvēks lai iztiek! Saule reiz uzlēks spožāka, kad šis milzīgais karš beigsies, un ausīs skaidrākas dienas, kas vairs uz drīzu karu tautas nevedīs. Varbūt, ka pienāks laiki, kad ieroči būs nost. Kādus upurus un trūkumus kara beigās visas tautas saskaitīs – būs briesmīgi! Mieru, mieru kaut Ziemassvētki atnestu – tā visu sirsnīgākā vēlēšanās.”

 

Dienasgrāmatu A. Strādnieks noslēdz 1917. gada 31. oktobrī:

 

“Karš turpinās. Kad būs beigas, neviens nevar paredzēt. Vācieši, Rīgu ieņemdami, iet Vidzemē, un daudzi Kurzemes bēgļi, kas dzīvojuši Rīgā vai ap Rīgu, tiek laisti uz mājām. Tie, kas aizgājuši tālāk, mājās netiek. Kā es arī tagad vēlētos būt jaunā Krievijā un redzēt revolūcijas augļus, bet kas zina, kas līdz beigām būs, kam Kurzeme paliks. To tagad nezina neviens.”

 

Image
15_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Anša Strādnieka dienasgrāmata. 1915. – 1917. gads

 

A. Strādnieks pārdzīvoja kara gadus un turpināja darbu Tāšu pagastā, 1920. gados strādādams gan pagasta rakstveža amatā, gan arī vadījis tā dzimtsarakstu nodaļu. Diemžēl nav saglabājusies dienasgrāmatas otrā daļa, uz kuru autors norādījis pirmās noslēgumā. Ar LKM krājumā esošo A. Strādnieka dienasgrāmatu pilnā apmērā var iepazīties jebkurš interesents tiešsaistē portālā Europeana.

 

Kustības politika: Ober Ost pases un apliecības

Viens no militārās pārvaldes politikas pamatelementiem bija kustības kontrole. Lai gan tās sākotnējā funkcija bija drošības uzturēšana frontes tiešā aizmugurē, tā pārauga ambiciozā Ober Ost vēlmē kontrolēt jebkuru okupētās zemes ikdienas dzīves aspektu. Lokālā līmenī būtisks šīs politikas aspekts bija iedzīvotāju pārvietošanās ierobežošana.

Apdzīvotu vietu un administratīvi teritoriālu vienību norobežošana aizsākās jau līdz ar pirmajiem Vācijas armijas panākumiem Latvijas rietumu daļā, izvietojot sargposteņus ar vācu karavīriem uz ceļiem. Pakāpeniski atsevišķas apdzīvotas vietas pat tika apjoztas pat ar žogu, un iedzīvotāji bez pārvietošanās atļaujām un identifikācijas dokumentiem nedrīkstēja pamest ne savu dzīvesvietu, ne arī katras administratīvi teritoriālās vienības robežu.

Viens no šādiem dokumentiem, kas iedzīvotājiem bija nepieciešams, lai atstātu savu dzīvesvietu, bija Ober Ost (vēlāk arī – Rīgas guberņas apgabala un 8. armijas) izdotās pases.

 

Image
16_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Kriša Priedava Ober Ost pase. 1916. gads

 

Image
17_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Kriša Priedava Ober Ost pase. 1916. gads

 

Tās bija obligātas visiem okupētās zemes iedzīvotājiem, kas bija sasnieguši 10 gadu vecumu, un par apzinātu izvairīšanos no pases saņemšanas draudēja naudassods vai ieslodzījums. LKM krājumā glabājās vairākas gan Ober Ost, gan Vācijas 8. armijas iedzīvotājiem izsniegtās pases, kuras katra saturēja fotogrāfiju, unikālu identifikācijas numuru, pirkstu nospiedumus, kā arī konkrētā apgabala saīsinājumu (Kurzeme – Ku utt.). Lai pārvietotos ārpus sava pagasta, pilsētas vai apriņķa, iedzīvotājiem bija nepieciešama arī pārvietošanās atļauja. Pirms tās saņemšanas bija precīzi jānorāda ceļojuma ilgums un maršruts; ja galapunktā paredzēts uzturēties ilgāk par sešām stundām, bija jāpiesakās tuvējā policijas iecirknī, vai žandarmērijas patruļai.

 

Image
18_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Lielvirbu iedzīvotāja Ober Ost pase. 1916. gads

 

Image
19_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Ērika Zuitiņa pase. Izdota 1918.gada 18.novembrī

 

Image
20_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācijas 8. armijas izdota apliecība Antonam Daugulim Mazsalacā. 1918. gada 10. oktobris

 

Image
21_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācijas 8. armijas izdota apliecība Pēterim Saliņam Alūksnē. 1918. gada 10. septembris

 

Tieši vācu žandarmērija okupētajā Latvijas teritorijā visus gadus bija nozīmīgākā institūcija, kas nodrošināja kārtību, kontrolējot pārvaldes rīkojumu ievērošanu, nodokļu nomaksu, un vēršoties pret jebkādu pretestības mēģinājumu vācu varai. To skaits, pieaug pretestības gadījumiem, visā okupētajā Latvijas teritorijā tika pakāpeniski paaugstināts. LKM krājumā glabājas unikāls priekšmets – Kurzemes vācu pārvaldes žandarmērijas goržete. Vācu žandarmiem nēsājot to ap kaklu, goržete kļuva par viņu redzamāko identifikācijas zīmi.

 

Image
22_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Kurzemes vācu pārvaldes žandarmērijas goržete

 

Sociālā politika: Liepājas pilsētas pārvaldes Trūkumcietēju nodaļas atskaite

Rekvizīcijas, saimniecības pārkārtošana Vācijas armijas vajadzībām, pārvaldes noteiktie tirdzniecības un pārvietošanās ierobežojumi smagi skāra civiliedzīvotājus, ievērojami pasliktinot sociālos apstākļus. Sarežģīti apstākļi bija pilsētās, kuru iedzīvotāji bija pilnībā atkarīgi no pārtikas piegādēm. Pārtikas produktus civiliedzīvotājiem izsniedza normēti, ieviešot kartīšu sistēmu. Karam ieilgstot, izsniedzamās pārtikas apjoms tika pakāpeniski samazinās.

 

Image
23_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Krievu karagūstekņi, vācu karavīri un civiliedzīvotāji Pļaviņās. 1918. gads

 

Jau 1916. gadā militārā pārvalde, reaģējot uz smago situāciju Kurzemē, sāka risināt sociālās problēmas, sniedzot atbalstu iedzīvotājiem. Pilsētu un apriņķu pārvalžu ietvaros tika izveidotas trūkumcietēju atbalsta nodaļas, kuru uzdevums bija realizēt militārās pārvaldes prioritāros sociālā atbalsta virzienus – piešķirt naudas pabalstus, bezmaksas pusdienas, apgādāt pilsētniekus ar kurināmo materiālu, iekārtot darbavietā, kā arī uzraudzīt un uzturēt nabagmājas un nakts patversmes.

Unikāla liecība par Vācijas militārās pārvaldes sociālās politikas aspektiem ir LKM krājumā esošā Liepājas pilsētas Trūcīgo pārvaldes nodaļas darba atskaite par laiku no 1916. gada 1. augusta līdz 31. decembrim. Kartona vākos iesietā atskaite, kuras 165 lapas iedalītas kopumā 26 nodaļās, atspoguļo ne tikai militārās pārvaldes sociālo politiku, bet arī sniedz vērtīgas ziņas par stāvokli Liepājā un tās tuvējā apkārtnē. Atskaitē iekļauta ne tikai statistika par demogrāfiskajām izmaiņām pilsētā 1914. – 1916. gadā, bet arī informācija par medicīnisko aprūpi, aptieku darbību, trūkumcietēju apgādi ar malku, publiskajām ēdināšanas vietām, bērnu aprūpi, nakts patversmēm, sieviešu nodarbinātību, strādnieku atlīdzībām, sanitāro stāvokli u.c. aspektiem. Atskaiti papildina deviņas shēmas un diagrammas, kurās vizualizēti dokumentā ietvertie dati (virtuvēs izsniegto ēdiena porciju skaits, mirstība un dabiskais pieaugums, pārtikas apgādes iecirkņi, piešķirtie pabalsti, bezmaksas medicīniskā aprūpe, nodarbināto sieviešu skaits u.c.).

 

Image
24_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Liepājas pilsētas Trūcīgo pārvaldes nodaļas darba atskaite. 1916. gads

 

Baltijas politiskās nākotnes aprises: Kurzemes ceļojošā izstāde un Kurzemes hercogistes atzīšanas raksts

Jau no pirmajiem panākumiem Austrumu frontes ziemeļu sektorā Vācijas militārajā un politiskajā vadībā aizsākās diskusijas par iespējamu teritorijas aneksiju Krievijas impērijas rietumu guberņās. Manipulējot ar tautu pašnoteikšanās ievērošanu, 1917. gadā Ober Ost un Kurzemes militārās pārvaldes vadība izstrādāja detalizētu rīcības plānu, kas paredzēja sasaukt fiktīvu Zemes sapulci ar latviešu līdzdalību, kura eventuāli deklarētu vēlmi pievienoties Vācijas impērijai.

 

Image
25_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācijas ķeizars Vilhelms II pieņem karaspēka parādi Esplanādē. Rīga, 1917. gads

 

Šāda sapulce tika sasaukta 1917. gada 21. – 22. septembrī Jelgavā. Viens no sapulcē pieņemtajiem lēmumiem paredzēja Kurzemes Zemes padomes izveidi, kas būtu tiesīga lemt ne tikai par dažādiem zemes pārvaldes jautājumiem, bet izlemt tās turpmāko politisko iekārtu. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada 3. martā, kura ietvaros Krievijas atteicās uz jebkādām pretenzijām uz Kurzemi, bija radies stāvoklis, lai realizētu iecerētos plānos. Kurzemes Zemes padomes otrajā sēdē 8. martā tika pieņemta rezolūcija, proklamējot Kurzemes (un Zemgales) hercogisti, un nosūtīts lūgums Vācijas ķeizaram Vilhelmam II pieņemt tās kroni. LKM krājumā glabājas Vilhelma II un kanclera Georga fon Hertlinga atbilde - Kurzemes hercogistes atdzīšanas raksts, kas nosūtīts Kurzemes Zemes padomei 1918. gada 15. martā, kurā Vācijas impērijas vārdā Kurzemes hercogiste tiek atzīta “par brīvu un patstāvīgu valsti”. Lai gan Kurzemes hercogistes, un vēlāk iecerētās Baltijas hercogistes un valsts projekts netika īstenots ģeopolitisko reāliju dēļ, dokuments ir unikāla laikmeta liecība par vienu no Vācijas politikas virzieniem Baltijas reģionā.

 

Image
26_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Vācijas ķeizara Vilhelma II paziņojums par Kurzemes hercogistes atzīšanu. 1918. gads

 

Paralēli iecerēm par valstiskuma alternatīvām Kurzemē un Baltijas reģionā kopumā, Vācijas militārā pārvalde mēģināja noskaņot sabiedrisko domu Vācijā par aneksijas nepieciešamību, uzsverot šo zemju “seno vāciskumu”. Lai to panāktu, paralēli dažādām publikācijām presē, Kurzemes militārā pārvalde jau 1917. gadā sāka strādāt pie ieceres par Kurzemes ceļojošās izstādes izveidi, lai popularizētu tās vēsturi savā interpretācijā. Sadarbojoties ar institūcijām Vācijā, militārā pārvalde izveidoja atsevišķu darba grupu Augusta Zerafima vadībā izstādes izveidei. LKM atrodams viens no izstādes plānošanas dokumentiem – izstādes plānošanas padomes baznīcu lietu sekcijas izstrādāta koncepcija, kurā atspoguļojas izstādes plānošanas pamatprincipi un ieceres.

 

Image
27_Petnieciba_VacuOkupacija_KZ_202101_L

Kurzemes izstāde Vācijā. 1918. gads

 

Izstādes būtība bija ne tikai parādīt Kurzemes vāciskās saknes, bet izcelt arī vācbaltiešu lomu zemes attīstībā. Tās saturā un mākslinieciskajā pieejā mēģināts vizualizēt divas pretējas pasaules, pretnostatot tautisku motīvu caurvītu latviešu zemniecību vadošajam vācu pilsonības slānim. Izstādi 1918. gadā atgrieza atpakaļ Latvijā, un jau pēc Vācijas kapitulācijas 15. novembrī pārvalde to nodeva Kurzemes Provinces muzejam Jelgavā (Kurländische Provinzialmuseum zu Mitau), piešķirot ievērojamus līdzekļus – 3000 vācu markas, lai nogādātu izstādē izmantotos eksponātus to īpašniekiem.

Kopumā jānorāda, ka rakstā izcelti pavisam neliela daļa no materiāliem, kas glabājas LKM krājumā saistībā ar Vācijas militārās pārvaldes politiku Latvijā 1915. – 1918. gadā. To papildina arī ievērojama fotogrāfiju kolekcija, kurā atspoguļojas arī karavīru dzīve frontē Latvijas teritorijā. Tēmas izpētei plašāks LKM dokumentu un fotogrāfiju kopums ir pieejams pētniekiem un visiem interesantiem apskatei gan muzeja ekspozīcijā “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā”, gan arī individuāli piesakoties pie muzeja speciālistiem.

 

 

Klāvs Zariņš

Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vadītājs

___________________________________________

1 Dokumenti glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīva 5434. fondā (Kara ministrijas Kara muzejs)

2 Saīsinājums vācu val. no Oberbefehlshaber der gesamten Deutschen Streitkräfte im Osten, apzimējot visu Austrumu frontes virspavēlniekam pakļauto pārvaldes apgabalu frontes ziemeļu sektorā.

3 I Verwaltungsbericht der Deutschen Verwaltung für Kurland. Oktober 1915. S. 10. HStAS, E 130 a, Bü 1157.

4 Rīgas 5. policijas iecirkņa nodaļas uzrauga dienas pavēle. 8.04.1918. LKM 2-47952/869-DK; Andersons, E. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma: Daugava, 1967. 233. lpp; Aizsilnieks. Latvijas saimniecības vēsture., 46. lpp.

5 LNA LVVA, 6407 f., 1. apr., 60.l., 12. lp.

6Der Weltkrieg 1914-1918: Ereignis und Erinnerung. Berlin: Deutsches Historisches Museum, 2004. S. 224.

Ieteikt :
Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Image
a28

Darba laiki:

Muzejs atvērts:
no trešdienas līdz svētdienai
10.00 - 17.00

 

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 16.45

 

 

 

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: pasts@karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!