Ģenerālis Roberts Dambītis (1881–1957)
Ģenerālis Roberts Dambītis. 1930. gadu 2. puse
Roberts Dambītis dzimis 1881. gada 2. maijā Trikātas pagasta “Klapčos”. Pēc Pleskavas kadetu korpusa pārbaudījumu nokārtošanas 1899. gadā R. Dambīti ieskaitīja 109. kājnieku pulkā. 1900. gadā viņš iestājās Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza 1902. gadā jau kā podpraporščiks. No 1904. gada sākās dienesta gaitas rotas komandiera amatā, pēc tam R. Dambīti pārcēla uz divīzijas štāba saimniecības daļu, kam sekoja dienests 27. divīzijas intendanta pārvaldē.
1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, R. Dambītis dienēja Ziemeļrietumu frontes intendantūrā. 1916. gada septembrī viņš saņēma pavēli doties uz Rietumu frontes intendantūru, bet oktobrī kļuva par 2. latviešu strēlnieku brigādes intendantu. Ziemassvētku kauju laikā bija apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas intendants. 1917. gada augustā R. Dambīti paaugstināja par apakšpulkvedi.
1918. gada janvārī R. Dambītis atstāja dienestu un strādāja par darbvedi Padomju Krievijas Finanšu likumdošanas pārvaldē Petrogradā. Vasarā Latvijas Pagaidu nacionālās padomes uzdevumā sāka latviešu virsnieku nosūtīšanu uz Latviju. 1918. gada rudenī R. Dambītis atgriezās Latvijā.
1918. gada 22. novembrī R. Dambīti uz dažiem mēnešiem iecēla par Apsardzības ministrijas pārvaldītāju, apsardzības ministra biedru un Apgādības daļas priekšnieku. 1918. gada decembrī R. Dambītis saņēma pulkveža–leitnanta dienesta pakāpi, bet 1920. gada aprīlī – pulkveža dienesta pakāpi. Līdz 1924. gadam R. Dambītis bija priekšnieks Liepājas rajona karaspēka saimniecības pārvaldē, Armijas saimniecības pārvaldē, kā arī darbojās Apsardzības ministrijas Padomē. 1924. gadā R. Dambītis saņēma pavēli pievienoties Galvenajam štābam.
1927. gadā R. Dambītis saņēma Latvijas 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 2061 par to, ka “1919. gada 13. oktobrī brīvprātīgi devās izlūkgājienā pār dzelzs tiltu Rīgā, lai noskaidrotu tā stāvokli. Veicis uzdevumu, ienaidnieka ugunī atgriezās pie savējiem, iznesa sev līdzi 2 smagi ievainotus karavīrus un sniedza pavēlniecībai šajā izlūkgājienā iegūtās vērtīgās ziņas.”
Kara skolas gada svētku balle Armijas virsnieku klubā. Rīga, 1936. gada 1. decembris. 2. no labās – ģenerālis Roberts Dambītis
Līdz 1935. gadam, R. Dambītis Galvenajā intendantūras pārvaldē sākotnēji bija Mobilizācijas daļas un vecākā inženiera vietas izpildītājs, bet vēlāk jau priekšnieks Mobilizācijas daļā un Apgādes pārvaldes Intendantūras daļā.
Latvijas armijas virsnieki pie Armijas virsnieku kluba. Rīga, ap 1935. gadu. 1. rindā 2. no kreisās – ģenerālis Roberts Dambītis
1935. gadā R. Dambīti, pēc ģenerāļa dienesta pakāpes iegūšanas, iecēla par Armijas štāba priekšnieka otro palīgu. 1939. gada jūnijā R. Dambīti atvaļināja sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
Kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža 55. dzimšanas diena. Rīga, 1936. gada 20. februāris. 2. rindā 2. no kreisās – ģenerālis Roberts Dambītis
Laikraksta “Jaunākās Ziņas” 1939. gada 19. decembrī rakstā “Kara ministrs pateicas ģen. R. Dambītim” norādīts, ka Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis Armijas virsnieku klubā rīkoja atvadīšanās vakaru ģenerālim R. Dambītim, kas maksimālā vecuma dēļ atvaļināts no aktīvā karadienesta. Ģenerālis J. Balodis savā uzrunā uzsvēra, ka „Ģenerālis Dambītis ir viens no mūsu pirmajiem nacionālās armijas karavīriem. Vēl vairāk — savu darbību rūpēs par mūsu valsts bruņoto spēku izveidošanu ģen. Dambītis ir sācis jau priekš valsts proklamēšanas, darbodamies kā Latvijas kareivju nacionālās savienības prezidija loceklis." Kara ministrs atcerējās ģenerāļa Dambīša darbu atbildīgos armijas amatos, norādīja, ka ģenerālis Dambītis, neraugoties uz citiem atbildīgiem pienākumiem, 1919. gadā ar šauteni rokā stājies Daugavas sargātāju rindās “Pēdējā laika dienests ģen. Dambītim noritēja armijas štābā, kur viņam bija uzticēti štāba priekšnieka palīga pienākumi. Par to visu no manis, armijas komandiera ģen. Berķa un armijas štāba priekšnieka ģen. Rozenšteina vissirsnīgākā pateicība. Atvadoties tagad no ģen. Dambīša, novēlu viņam visu labāko viņa turpmākajā dzīvē un darbā un izsaku savu dziļu pārliecību, ka viņa saites ar armiju paliks ciešas arī turpmāk un visi mēs būsim atkal pirmajās rindās kā aktīvi karavīri, kad tēvzeme mūs sauks.”
Akreditēto militāro pārstāvju tikšanās ar Latvijas armijas augstāko virsniecību Armijas virsnieku klubā. Rīga, 1939. gads. 1. rindā 4. no labās – ģenerālis Roberts Dambītis
Pēc padomju okupācijas režīma izveidošanas R. Dambītis uz īsu laiku kļuva par Latvijas Tautas valdības kara ministru (1940. gada 21. jūnijs – 27. septembris), kā arī bija Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis. Par R. Dambīša iecelšanu kara ministra amatā 1940. gada 21. jūnijā laikraksts “Brīvā Zeme” rakstā “Jaunie ministri stājušies darbā. Valdības lēmumi” norādīja, ka kara ministrs un armijas komandieris ģenerālis K. Berķis, nododot pilnvaru jaunajam kara ministram R. Dambītim, novēlēja viņam ar mīlestību pret tēvzemi turpināt grūto darbu. Uz ko jaunieceltais kara ministrs R. Dambītis atbildēja: “Es zinu, ka, uzņemoties savus pienākumus šajā laikmetā, būs arī zināmas grūtības, kādēļ lūdzu sniegt jūs iespējamo atbalstu, lai varētu veikt kopīgi savus pienākumus. Pats galvenais — nodibināt draudzību ar padomju karaspēku un mūsu armiju. Pie labām attiecībām mums sekmīgi kārtosies visi uzdevumi.”
No 1940. gada septembra līdz 1941. gada janvārim R. Dambītis darbojās Latvijas Tautas armijas likvidācijas komisijā kā priekšsēdētājs. No 1941. gada janvāra līdz jūlijam bija arī Latvijas Universitātes Kara katedras pasniedzējs.
Kara skolas izlaidums. Rīga, 1940. gada 27. jūlijs. 1. no labās – ģenerālis Roberts Dambītis
1941. gada jūlijā, pēc Vācijas armijas ienākšanas, R. Dambīti ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, vēlāk nosūtīja uz Berlīnes cietumu un Zaksenhauzenas koncentrācijas nometni. Beidzoties 2. pasaules karam, R. Dambītis atgriezās Latvijā.
Miris 1957. gada 27. martā Trikātā. Apbedīts Trikātas pagastā, Trikātas kapos.
Savas militārās karjeras laikā R. Dambītis saņēma Latvijas 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, 2. un 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Krievijas 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Annas ordeni, kā arī vēl citus augstus Krievijas un Polijas apbalvojumus.
