Daudzi ir redzējuši poļu režisora A.Vajdas kinodarbu „Katiņa”, par padomju varas īstenoto Polijas armijas virsnieku iznīcināšanu. Diemžēl sava “Katiņa” bija arī latviešu karavīriem – Litenē, 1941. gada 14. jūnijā. Tieši pirms 85 gadiem.
Litenes nometne fotografēta no lidojuma. 1930. gadu beigas
Pēc Latvijas valsts okupācijas 1940. gada jūnijā padomju vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju. Tika nomainīta armijas vadība, sākās nevēlamo virsnieku atvaļināšana un pirmās represijas. 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb "poļitruku" štata amatus, kuros parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. 27. augustā samazinot armiju uz pusi, ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu, to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, sastāvošu no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām. Saskaņā ar jauno štatu korpusā bija paredzēts iekļaut 16 000 vīru. Latvijas karavīriem uz vecajiem formas tērpiem lika uzšūt sarkanarmiešu zīmotnes.
1941. gada martā izplatījās ziņa, ka 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam maijā būšot jāiziet uz vasaras apmācības lauka nometnēm. Baltijas atsevišķā kara apgabala štābs, kuram bija pakļauts korpuss, noteica visam korpusam vienu nometnes vietu – Liteni. Litenes pagasts ar tāda paša nosaukuma muižu un dzelzceļa staciju atrodas apmēram 19 km no Gulbenes pilsētas un robežojas ar Latgali. Līdz tam šeit bija izbūvēta vieta Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulku un Latgales artilērijas pulku atsevišķu vienību vasaras apmācības nometne un šaušanas poligoni. Bija skaidrs, ka Litene nevar kalpot visa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnes vajadzībām, jo tā bija domāta mazākam skaitam karavīru. Bez tam šeit 1940./1941.gada ziemā dislocētās Sarkanās armijas daļas nometnes apkārtni bija pamatīgi “piedrazojušas” un izpostījušas.
1. jūnijā sākās korpusa vienību ierašanās vasaras nometnē. Štābs izvietojās Litenes muižā, viena divīzija un korpusa artilērijas pulks novietojās Ostraviešu mājās, kur nometni nācās būvēt no jauna, otra divīzija, sakaru un sapieru bataljoni – Litenes nometnē. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ne jau apmācības dēļ korpuss tika aizvests uz Liteni. 12. jūnijā visus korpusa, divīziju un pulku komandierus, kā arī citus vecākos virsniekus piespieda nodot savus amatus un nosūtīja "kursos" uz Maskavu, lai it kā "papildinātu zināšanas".
Tā saucamie "kursi" latviešu ģenerāļiem un pulkvežiem beidzās jau pēc dažām dienām, kad gandrīz visi uz „kursiem” nosūtītie latviešu virsnieki tika apcietināti un vai nu ievietoti cietumā Maskavā, vai aizsūtīti uz spaidu nometnēm Noriļskā. Tādā veidā tika represēti ģenerāļi R. Kļaviņš, J. Liepiņš, A. Krustiņš, pulkveži K. Lejiņš, Ž. Jomerts, J. Žīds, N. Ābeltiņš un daudzi citi. Tikai daži no uz „kursiem” nosūtītajiem (ģenerālis O. Ūdentiņš, pulkveži R. Lielibiksis, K. Priedītis un V. Bruņenieks) netika apcietināti un vēlāk dienēja Sarkanajā armijā kā padomju militāro mācību iestāžu pasniedzēji.
Kā zināms padomju okupācijas varas īstenoto represiju vilnis pieauga un savu kulmināciju sasniedza 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju, kad pavisam vairāk nekā 14 000 personas, ieskaitot ap 3300 bērnus, jaunākus par 16 gadiem, lopu vagonos izveda uz Sibīriju. 14. datuma notikumi skāra arī Litenes nometnē dislocētos latviešu karavīrus – padomju represīvās iestādes bija veikušas sagatavošanās darbus.
Jau 13. jūnijā Litenē dislocētā korpusa vienībās par dežūrvirsniekiem iecēla vienīgi krievus, arī sardzē nebija latviešu karavīru. Tieši šajā laikā korpusa vienībās lielā skaitā tika iepludināti no Krievijas atsūtīti jaunkareivji, kuri tieši 14. jūnijā bija “pagaidām” jāapbruņo ar latviešu karavīru ieročiem, lai it kā piedalītos ierindas skatē. Tādā veidā, gatavojoties 14. datuma notikumiem, korpusa latviešu karavīru daļai ieročus atņēma. Bez tam Litenē un Ostroviešos novietojās speciālas sarkanarmijas vienības un pastiprinātas patruļas. Visas korpusa vienības saņēma rīkojumu, ka 14. jūnijā neviens nedrīkstēs atstāt nometnes teritoriju, jo tikšot rīkotas kadru mācības lauka apstākļos. Korpusa vasaras nometnes štābu Litenes muižā naktī slepus ielenca vairākas čekistu rotas ar diviem tankiem. Savukārt vairākas korpusa vienībās pēkšņi pavēlēja visus ieročus nodot pulku noliktavās, tikai dežurantiem izsniegt šautenes un ķiveres.
Agrā 14. jūnija rītā pēc saraksta izsauktos virsniekus iesēdināja smagajās automašīnās. Atceras bijušais Jātnieku pulka kapteinis K. Bergs: "Mums lika sapulcēties braukšanai uz mācībām. Sakāpām mašīnās un sākās brauciens uz "mācību" vietu. Tur nonākot, mums lika sastāties kolonnā pa divi un doties iekšā kādā mežiņā. Pēkšņi mūs apturēja saucieni: "Rokas augšā!". Bijām ielenkti, mums tuvojās sarkanarmieši paceltām šautenēm. "Gulties!", noskanēja jauna pavēle. Saņēmu tā kā grūdienu, nokritu. Atskanēja daži šāvieni, sākās burzma. Mūs atbruņoja, norāva zīmotnes un atņēma visu, atskaitot apģērbu. Kādu laiku bija jāguļ sarkanarmiešu ieroču draudos, bet tad lika celties un iet pie mašīnām, kur mūs sasēdināja citu pie cita. Brauciens devās uz Gulbenes staciju, kur mums pavēlēja iekāpt sarkanajos preču vagonos ar aizrestotiem lodziņiem". Līdzīgi Golgātas ceļš uz Sibīriju sākās arī simtiem citu latviešu virsnieku. Šos notikumus savā atmiņu stāstā "Latvju virsnieks Nr.35473" aprakstījis korpusa leitnants R. Gabris: "...Mēs nonākam mežā apmēram hektāru lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malu. Nodomāju, ka laikam tā vajag un tūlīt aizmirstu šo sīkumu. Mūs apstādina un pagriež uz labo. "Mūsu šodienas mācības ir... – majors Gurešins iesāk un tad briesmīgi skaļā balsī nokliedz, - rokas augšā!" Tai pašā mirklī gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mūsu krūtīm. Tāda pat kursantu ierinda izlec mums aiz muguras".
Lai mazinātu iespēju pretoties, izmantojot pistoles, kas atradās labajos sānos pie jostas, aizbildinoties ar to, ka „priekšā esošās priekšniecības acīs jāizskatās pēc iespējas labāk”, tika dots rīkojums uz labās rokas nest lietusmēteļus un labajā pusē uzkārt arī karšu somu. Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdi nometnē mēģināja izrādīt pretošanos, tika uz vietas nošauti – kapteiņi M. Linnemeijers, A. Lulla, P. Ozols, u.c. Latviešu karavīrus stingrā apsardzībā nogādāja Gulbenes stacijā, no kurienes to moku ceļš veda uz Sibīriju – Noriļsku. "Gulbenē mūs sagaida restots lopu ešelons. Daļai vagonu durvis vaļā, citiem ciet un klemme priekšā. Pa šķirbām manāms, ka iekšā kustas karavīru tērpi. Pēc brīža mēs pa sava vagona šķirbām varam vērot, kā pildās tukšie vagoni. Atkal un atkal tiek atdzītas jaunas apcietināto latviešu virsnieku partijas."
Leitnanta F. Vīksnas zīmīte par H. Galdiņa izsūtīšanu
14. jūnija vēlā vakarā apcietināto ešelons (kurš pēc atmiņām esot sastāvējis no 17, pēc citām ziņām – no 20 aizrestotiem arestantu vagoniem) devās no Gulbenes uz Rīgu, kur nonāca Šķirotavas stacijā. 16. – 17 . jūnijā, papildināts ar apcietinātajiem igauņu un lietuviešu virsniekiem. Arestēto baltiešu karavīru ešelons devās tālāk uz Daugavpili, bet no turienes – uz Krieviju. Tālāk virsniekus etapēja uz Krievijas galējiem ziemeļiem – Noriļskas soda nometnēm.
Kopumā pirmajā padomju okupācijas gadā jeb “Baigajā gadā”, no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 bijušie Latvijas armijas virsnieki. To vidū 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulkveži-leitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti, 220 leitnanti un jaunākie leitnanti.
Informāciju sagatavoja Latvijas Kara muzeja Vēstures departamenta vadītājs Juris Ciganovs.
