Ievads
Vairāk nekā pirms 80 gadiem beidzās Otrais pasaules karš. Desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju bija spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Līdz 1945. gada sākumam uz Vāciju no Latvijas bija pārvesti apmēram 140 000 civiliedzīvotāji, ap 40 000 karavīru un 5000 ieslodzīto. Jau iepriekš piespiedu darbos uz Vāciju bija aizvesti 25 000 civiliedzīvotāju. Karam tuvojoties beigām, latviešu bēgļi un piespiedu darbos izvestie, centās nonāk Vācijas rietumu daļās. Rietumu okupācijas zonās atradās 120 000 bēgļu no Latvijas.1 Vairums no tiem nevēlējās atgriezties Padomju Savienības okupētajā dzimtenē. Lai normalizētu bēgļu dzīvi, 1945. gada rudenī Rietumvalstu sabiedroto karaspēka okupētajā Vācijas teritorijā tika organizētas bēgļu jeb pārvietoto personu nometnes. Ar 1946. gadu bēgļiem pievienojās atbrīvotie karagūstekņi, kuri arī ieguva pārvietotās personas statusu. Sabiedroto armijās notika demobilizācija, karavīri devās mājās un drīz vien sāka pietrūkt cilvēku paramilitāru uzdevumu veikšanai, tādiem kā transporta nodrošināšanai, infrastruktūras atjaunošanai, militāru objektu, degvielas, pārtikas un citu noliktavu, kā arī karagūstekņu apsardzībai.
Amerikāņu un britu armijas savās zonās uzsāka militārā palīgdienesta vienību organizēšanu, kuru personālsastāvu veidoja ārzemnieki. ANO Palīdzības un rehabilitācijas aģentūras (UNRRA) pārstāvis kapteinis D. D. Mokslijs (Moxley) atbalstīja šādu vienību organizēšanu ASV zonā. 1946. gada 6. decembrī ASV Armijas Eiropā virspavēlnieks ģenerālis Maknarnijs (Joseph T. McNarny) parakstīja palīgvienību statūtus. Vienībās lietoja militārā dienesta pakāpes, dažkārt iekavās pievienojot saīsinājumu LS (Labor Service)2. ASV zonā Vācijā tika izveidotas poļu, igauņu, lietuviešu un latviešu militārā palīgdienesta vienības. Viena no tām bija 8920 LS Virsaiša Viestura rota, kas pildīja sardzes dienestu. Rota apsargāja dažādus nozīmīgus objektus, viens no tādiem bija Nirnbergas Tiesu pils un cietums.
ASV armijas kapteinis un ANO palīdzības un rehabilitācijas aģentūras pārstāvis Eiropā kapteinis D.D. Mokslijs (Moxley). Vācija, 1947. gads. LKM krājums LKM 6- 37035/1528-FT
ASV zonas Vācijā baltiešu militārā palīgdienesta krūšu nozīme. LKM krājums LKM 6-8767/655-NS
Latvijas Kara muzejā krājumā glabājas “Daugavas Vanagu” dāvinātie dokumenti par šo rotu. Rakstā izmantota muzeja Dokumentu kolekcijas daļa par Virsaiša Viestura rotas personālsastāvu. Tās ir pavēles, uzskaites kartītes un atvaļināšanās sertifikāti, kas dod iespēju uzzināt detalizētāku informāciju par rotas personālsastāvu. 8920 LS Virsaiša Viestura rota tika dibināta 1947. gadā un pastāvēja līdz 1964. gadam. Muzeja krājumā ir rotas pavēles no 1947. līdz 1953. gadam, kas arī ir izpētes hronoloģiskais ietvars. Balstoties uz personālsastāva pavēlēm izveidota datu bāze. Rotas dokumentu kolekcija ir ticams, bet nepilnīgs vēstures avots. Kā papildus informācijas avots ir izmantotas Arolsena arhīva (Arolsen Archives)3 sniegtās iespējas.
Raksta mērķis ir balstoties uz Virsaiša Viestura rotas 1947.-1953. gada pavēlēm, izpētīt rotas personālsastāvu, raksturojot viņu tautību, izcelsmes valsti un atvaļināšanās iemeslus rotas darbības pirmajos gados. Izmantojot Latvijas Kara muzeja datu bāzes par Latviešu leģionā mobilizētajiem un Zēdelgemas kara gūstekņu nometnē ieslodzītajiem, analizēt rotas personālsastāva militāro pieredzi.
Personālsastāva vispārējs raksturojums
Pirmā pavēle par rotas personālsastāvu datēta ar 1947. gada 27. janvāri. Pavēlei pievienotajā personālsastāva sarakstā norādīti astoņi virsnieki un 272 karavīri. Turpmākajos gados personālsastāva sarakstos fiksēto skaits ir līdzsvarots 247 – 249 karavīru robežās. Izpētes rezultātā ir sagatavots rotas personālsastāva digitālais sarakts, kurā iekļautas 1302 personas.
Rotas lietvedība bija latviešu valodā, tādēļ vairums dokumentu ir rakstīti latviešu valodā, un tapuši ar rakstāmmašīnu. Vairākas pavēles ir angļu valodā, jo, visticamāk, bija paredzētas nosūtīšanai militārā palīgdienesta vadībai. Pavēles ir gan ar numuriem, gan bez numerācijas.
Personālsastāva pavēlēs var iegūt informāciju par ieskaitīšanu rotā un atvaļināšanu, dienesta pakāpēm, izteiktu pateicību vai sodīšanu, atvaļinājuma piešķiršanu. Vairumā gadījumu par soda uzlikšanu, pateicības izteikšanu, atvaļināšanu tiek pievienota īsa informācija. Gada sākumā un gadījumos, kad ir notikušas lielākas izmaiņas personālsastāvā, pavēlei tiek pievienots personālsastāva saraksts, kas strukturēts pa vadiem. Sarakstos norādīts vārds, uzvārds un dienesta pakāpe. Pie dienesta pakāpes dažkārt norādītas noteiktas specialitātes. Piemēram - tulks, angļu valodas skolotājs, pavārs, mediķis, drēbnieks.
1947. gada 27. janvāra pavēle un klāt pievienotā personālsastāva saraksta pirmā lapa. LKM krājums LKM 6-32031/1098-1-DK, LKM 6-32031/1098-DK
Personālsastāva dienesta pakāpes ir atbilstoši rotas līmeņa vienībai. Kapteiņa un leitnanta dienesta pakāpes bija rotas komandierim. Vada līmeņa komandieriem vecākā seržanta un seržanta pakāpes. Kapteiņa un seržanta dienesta pakāpes pavēlēs ir norādītas dažiem rotas mediķiem un tulkiem. Rotas ierindas sastāva dienesta pakāpes – kareivis, dižkareivis un kaprālis. Paaugstinājumu dienesta pakāpē varēja iegūt tikai tādā gadījumā, ja štatā bija atbrīvojusies augstāka amata vieta4.
Grupa rekrūšu ierodas uz apmācībām. 1947. gads, Vācija. LKM krājums, fotogrāfija no 8920 LS rotas foto albuma LKM 6-32026/3547-LP (f.nr.161)
Personālsastāvs tiek papildināts individuāli iestājoties rekrūšos. Pēc apmācību beigšanas rekrūšus ieskaitīja rotas personālsastāvā ar dienesta pakāpi - kareivis. Pavēlēs minēta arī karavīru pārcelšanu uz citu rotu, kā arī skaitliski nelielas grupas karavīru no kādas citas rotas ieskaitīšanu Virsaiša Viestura rotā. Visbiežāk minēta ir 4158 LS poļu sardžu rota, kas dibināta 1946. gada 3. decembrī. 1947. gada februārī poļu sardžu rota tika novietota Firtā pie Nirnbergas un daudziem latviešiem pavērās iespēja pārcelties uz 8920 LS Virsaiša Viestura rotu, kas arī bija dislocēta turpat5. Pavēlēs atrodama norāde – pārcelts no 4158 LS rotas. Personālsastāva pavēlēs 116 personām ir šāds ieraksts. Karavīru pārcelšanas gadījumi no Virsaiša Viestura rotas uz 4158 LS poļu rotu ir krietni mazāk - 45. Abas rotas pildīja sardzes dienestu, kas varētu būt viens no iemesliem karavīru rotācijai no rotas uz rotu. Kopumā aplūkojamā laika periodā karavīru pārcelšanas gadījumu no vienas rotas citā ir maz. Tā no 7565 LS transporta rotas uz Virsaiša Viestura rotu pārcelti 11 karavīri, no 4054 LS latviešu darba rotas 16, bet no 8850 LS latviešu būvrotas 10 karavīru. Personālsastāva pavēlēs atrodami karavīru pārcelšanas gadījumi arī no citām rotām. Tie ir pāris karavīru. Viens, divi laikā no 1947. līdz 1953. gadam, kas vērtējami kā individuāli gadījumi.
Interesanti, ka pētāmajā laika periodā, rotā kopumā dienēja 14 sievietes. Tas ir visai neraksturīgi šim laika periodam. Deviņas no viņām bija mediķes, viena angļu valodas skolotāja. Četrām pavēlēs nav norādīta specialitāte, visticamāk arī no rotas medicīnas personāla, aizvietojot no rotas atvaļinātās speciālistes. 1948. gadā rotā tika samazināts medicīnas personāls un likvidētas četras mediķu štata vietas, kas varētu būt saistīts ar militārā palīgdienesta karavīru medicīniskās aprūpes centralizāciju.
Rotas medicīnas novietojumā. 1947. gads, Vācija. LKM krājums, fotogrāfija no 8920 LS rotas foto albuma LKM 6-32026/3547-LP (f.nr.135)
Rotas nacionālais sastāvs
ASV zonas militārā palīgdienesta vienību personālsastāvs pamatā tika komplektēts pēc nacionālā principa. Personālsastāva pavēlēs karavīra nacionalitātē netiek norādīta. Pētniecībā izmantojot Arolsen arhīvā pieejamos izceļošanas dokumentus, sastādīta diagramma par citu tautību pārstāvju dienestu rotā. No 1302 sarakstā esošajām personām lielākā daļa bija dzimuši Latvijā. Tikai neliels skaits, no 1947. līdz 1953. gadam rotā dienējušajiem karavīriem, norādījuši citu valsti.
Kā savu dzimšanas vietu “Krievija” norādījis 21 rotas dalībnieks. Septiņi no tiem ir dzimuši vēl Krievijas impērijā. 1905. gadā – 1, 1909.g. -1, 1915.g. – 2 un 1916. g. 3 rotas karavīri. Vienā gadījumā nav dzimšanas datu ir norādīta tikai izcelsmes valsts. Pēc 1917. gada februāra dzimuši 13, no tiem viena sieviete. Viņa bija rotas medicīnas personālā neatliekamās palīdzības medmāsa. Dzimusi Samārā, pilsēta mūsdienu Krievijas Federācijas Eiropas daļā. Krievijas teritorijā dzimušie rotas karavīri savos izceļošanas dokumentos, konkretizējot dzimšanas vietu, pārsvarā minējuši kādu pilsētu. Tikai divos gadījumos nav konkretizēta dzimšanas vieta.
Rūpīgi izpētot izceļošanas dokumentus, var konstatēt, ka 19 no Krievijas teritorijā dzimušajiem rotas karavīriem ir norādījuši nacionalitāti – latvietis. Vienā gadījumā – dzimis latviešu emigrantu ģimenē. Kā savu pēdējo dzīves vietu pirms Otrā pasaules kara, 14 personas norādījušas Rīgu, pa vienam Jelgavu, Daugavpili un Kuldīgu. Jāsecina, ka no 21 Krievijas teritorijā dzimušā rotas dalībnieka, 17 bija izmantojuši iespēju un pārcēlušies uz dzīvi Latvijā starpkaru periodā. Var apgalvot, ka šie rotas karavīri sevi uzskatīja par latviešiem un iespējams, ka viņi bija Pirmā pasaules kara laikā no Latvijas teritorijas evakuēto strādnieku un bēgļu pēcteči.
Par cittautībniekiem ir uzskatāmi 25 Polijā dzimušie karavīri. No tiem trīs sievietes, rotas mediķes. Astoņi noradījuši nacionalitāti ukrainis, ar piebildi - Polijas pavalstniecība. Igaunijā dzimuši septiņi, Ungārijā septiņi, Lietuvā un Dienvidslāvijā pa vienam rotas karavīram.
Viena dzimšanas valsts ir minēta Ķīna, kas izraisa interesi. Eduards Sole dzimis 1928. gada janvārī Šanhajā. Izceļošanas kartītē Rīgu norādījis kā savu pēdējo dzīves vietu. Kartītē ierakstīti vecāki – tēvs Vilhelms Sole un māte Priede Roze. Izmantojot internetā atrodamo informāciju, var uzzināt, ka Eduarda tēvs Vilhelms dzimis Pierīgā, pie Buļļupes, Zvejnieku mājās “Soles”. 1918. gadā Rostovā pie Donas pabeidzis uz turieni evakuēto Mangaļu jūrskolu. Līdz 1923. gadam bija tvaikoņa stūrmanis Kaspijas jūrā, tad Tālajos Austrumos. Līdz 1928. gada sākumam uzturējās Ķīna, kur bija kļuvis par kādas Šanhajas rēderejas kuģu kapteini. Šanhajā piedzimst dēls - Eduards Sole. Pēc ģimenes atgriešanās Latvijā Eduarda tēvs turpina darboties kuģniecībā. Atrodama informācija, ka 1941. gadā sarkanarmieši nošāvuši Eduarda vecotēvu Pēteri Sole6. Par ģimenes bēgļu gaitām ziņu nav. Eduards Sole rotā dienēja dažus mēnešus, atbrīvots štatu samazināšanas dēļ un 1948. gadā emigrēja uz ASV.
Eduarda Soles izceļošanas kartīte. Vācija, 1948. gads. Arolsen arhīvs
Rotas pastāvēšanas pirmajos gados tikai 4,84 % rotas personālsastāva bija dzimuši ārpus Latvijas teritorijas un 3,53% bija cittautieši Nenoliedzami latviešu dominance rotā radīja vienotības, brālības un drošības sajūtu pirmajos pēckara gados. Rotas bija organizētas pēc nacionālā principa, kas nodrošināja karavīru savstarpējo komunikāciju.
Rotas karavīru militārā pieredze
Arolsen arhīvā pieejamos dokumentos atrodami dati par rotas karavīru militāro pieredzi. Jākonstatē, kā šādu norāžu ir ļoti maz. Tikai daži ir pieminējuši dienestu Latvijas armijā pirms Otrā pasaules kara. Obligāto dienestu norādījuši sešas personas. Jāatzīmē, ka starpkaru periodā Latvijā spēkā bija karaklausība, kurai tika pakļauti Latvijas pavalstnieki no 17 līdz 50 gadu vecumam. Rotas personālsastāva vairākums atbilst šim nosacījumam.
Dienestu Latvijas armijas konkrēta pulkā minējuši trīs rotas karavīri: Jānis Lielkājis norādījis dienestu Latvijas armijas Jātnieku pulkā. Edgars Bite 7. Siguldas pulkā. Ervīns Caune 3. Jelgavas pulkā. Militārā dienesta laiku norādījuši pieci: Jānis Kempe un Vladimirs Kiseļevs dienējuši Latvijas Armijā no 1934. līdz 1938. gadam, Alfrēds Rozīte no 1935. līdz 1939. gadam. Jānis Rauska no 1934. līdz 1940. gadam, bet Matīss Briedis norādījis kapteiņa pakāpi un dienestu no 1927. līdz 1940. gadam.
Otrā pasaules kara beigu posmā Vācijas okupētajās teritorijās 1927. un 1928. gadā dzimušos jauniešus iesauca pretgaisa aizsardzības vienībās. 1944. gada jūlijā Latvijā tika izsludināta mobilizācija. Rotas personālsastāva pavēlēs atrodami 94 karavīri, kuri dzimuši šajos gados. No tiem tikai par astoņiem ir atrasta informācija par iesaukšanu Gaisa spēku izpalīgos. Ņemot vērā nepilnīgos datus, nav iespējams izdarīt secinājumus par rotas karavīru dienestu Latvijas Armijā un iesaukšanu Gaisa spēku izpalīgos.
Salīdzinot Latvijas Kara muzeja datu bāzes par Latviešu leģionā mobilizētajiem un Zēdelgemas kara gūstekņu nometnē ieslodzītajiem ar Virsaiša Viestura rotā dienējošo sarakstu, izdevās noskaidrot bijušo leģionāru skaitu. To skaits sastāda 33,1% no rotas personālsastāva. Jāatzīst, ka 23,5% personālsastāva, nav izdevies noskaidrot dzimšanas datus, līdz ar to – tos nav iespējams izmantot salīdzināšanai ar minētajām datu bāzēm. Domājams, ka bijušo leģionāru rotā bija krietni vairāk. Visvaldis Bāders, savās atmiņās par dienestu rotā, raksta: “…90% no jaunsastādītās rotas bijām dienējuši militārās vienībās, pa lielākai daļai latviešu leģionā, tad ar savu stāju un militāro prasmi, mēs sevišķi izcēlāmies”7. Viens no rotā dienējošajiem latviešu leģionāriem bija Dailonis Olmanis.
Dailonis Olmanis. Ludvigsburga, Vācija, 1949. gada marts. LKM krājums LKM 6-752-FT/p
8920 LS Virsaiša Viestura rotai bija uzticēts uzdevums apsargāt Nirnbergas Tiesu pili un cietumu. Rotas karavīri kopā ar igauņu rotu apsargāja kā Tiesu pils un cietuma ārējo perimetru, kā arī pildīja sardzes dienestu iekštelpās. Viens no nozīmīgā posteņa sargiem bija Dailonis Olmanis. Dzimis 1924. gada 5. maijā Jaungulbenē. 1943. gadā iesaukts Latviešu leģionā, iedalīts pulkveža Viļa Januma pulkā. Kara beigās kopā ar pulka biedriem veica pārgājienu līdz Amerikāņu zonai, lai tur padotos gūstā. Tad sekoja karagūstekņu nometnes Putlosā un Zēdelgemā. Viņa aizraušanās bija teātris. Gūsta laikā viņš iesaistījās teātra grupā “Runcis sprostā”, kas darbojās Zēdelgemas nometnes 1. nodalījumā. Pēc atbrīvošanas no gūsta, 1947. gada janvārī iestājās 8920 LS Virsaiša Viestura rotā. 1949. gada vasarā emigrēja uz Austrāliju. Tur divi gadi obligātajos līguma darbos, viņam tie bija meža darbi Pertas tuvumā. Dailonis Olmanis bija viens no Daugavas Vanagu Pertas nodaļas dibinātājiem. No 1956. līdz 1961. gadam dienējis Austrālijas Gaisa spēkos lidlauka apkalpošanas vienībās. Studējis un beidzis Pertas tehniskās koledžas Tehniskās mākslas nodaļu. Piedalījies Pertas latviešu dramatiskās kopas iestudējumos kā aktieris, režisors un dekorators. Miris 2005. gada janvārī Austrālijā, Pērtā.
Atvaļināšanās iemesli
Personālsastāva izmaiņas pamatā nosaka divi rādītāji, ieskaitīšana rotā un atvaļināšana no tās. Muzeja krājuma Dokumentu kolekcijā glabājas pavēles par personālsastāvu līdz 1953. gadam un iegūstamā informācija ir par karavīru atvaļināšanās iemesliem rotas darbības sākuma posmā. Daļa pavēlēs minēto karavīru turpināja pildīt dienestu rotā. 1964. gadā, samazinot ASV karavīru skaitu Eiropā, rota tika likvidēta.
Izpētot pavēlēs norādītos atvaļināšanas iemeslus, sastādīta tabula par atvaļināšanās iemesliem.
Viens no biežāk lietotajiem atvaļināšanas iemesliem pavēlēs minēts - “Pēc paša lūguma”. Šāds ieraksts pavēlēs norādīts 224 gadījumos. Kā atvaļināšanās iemesls - slimība vai medicīniski iemesli, norādīti 67 gadījumos. Ņemot vērā kara un pēckara laika nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību un visai ierobežotās iespējas tās uzlabošanai, aplūkojamā periodā minēto gadījumu skaits nav uzskatāms par lielu. 62 rotas karavīri atlaisti no rotas disciplīnas pārkāpumu un patvaļīgas prombūtnes dēļ. Izplatītākie karavīru disciplīnas pārkāpumi bija alkohola lietošana rotas novietojumā un gulēšana postenī. Personālsastāva izmaiņas noteica arī rotas personālsastāva štatu samazināšana. “Štatu samazināšana” norādīta 58 gadījumos. 11 karavīri dienestu rotā beidza ar ierakstu pavēlē - “dienesta labā bez aizspriedumiem”. Pavēlēs nav konkretizējuma ierakstam. Tabulas sadaļu “Citi iemesli” sastāda: divi gadījumi, kad pavēlēs kā atlaišanas iemesls minēta “pretvalstiska darbība”. Kā arī divi gadījumi par nepareizu personas datu iesniegšanu. Fiksēti trīs krimināla rakstura pārkāpumi, kas arī iekļauti sadaļā “Citi iemesli”. Divi karavīri atlaisti, jo atzīti par nepiemērotiem dienestam un viens atvaļināts vecuma dēļ. Nevienā no minētajiem atvaļināšanas iemesliem pavēlē nav konkretizējuma.
1950. gadā ASV Kongress pieņēma senatora Lodža virzīto likumu, kas divu gadu laikā paredzēja iespēju 2000 Baltiešu militārā palīgdienesta vīriem pieteikties apmācībām, lai varētu iestāties ASV aktīvajā karadienestā8. 1951. gadā septiņi “viesturieši” izmantoja šo iespēju un iestājās ASV Armijā.
Vislielākā ietekme uz rotas personālsastāva izmaiņām bija emigrācijai. Izpētes rezultātā sastādīta tabula ar rotas karavīru emigrācijas galamērķiem. Vairumā gadījumu pavēlēs norādīta emigrācijas valsts. Dominējošais emigrācijas galamērķis bija ASV, kas minēts 267 atvaļināšanas gadījumos. Austrāliju par savu jauno mītnes zemi izraudzījās 104, Kanādu 50 rotas karavīri. Pavēlēs ir 50 ierakstu, kuros kā atvaļināšanas iemesls minēta emigrācija, bet nav norādīta valsts. Diagrammas sadaļa “Citas” valstis ietver nelielu skaitu emigrējošo: uz Lielbritāniju - 2, Zviedriju - 2, Norvēģiju – 1, Jaunzēlandi – 1, Argentīnu – 1, Alžīriju – 1, Nīderlandi – 1 un Beļģiju – 1.
Emigrācijā devās aptuveni viena trešā daļa no aplūkojamā periodā rotā dienējošiem karavīriem. Rietumu demokrātijas bija pārskatījušas savas emigrācijas kvotas, dodot iespēju uzņemt lielāku skaitu kara bēgļu. Sabiedroto karaspēka Rietumeiropā virspavēlniecība 1945. gada oktobrī noteica, ka Baltijas valstu pilsoņi nav piespiedu kārtā repatriējami uz PSRS, taču padomju sakaru virsniekiem tika atļauts apmeklēt bēgļu nometnes, lai pierunātu bēgļus atgriezties dzimtenē9. Ziņas par “sarkano” virsnieku aģitatoriem, sasniedza arī rotās dienējošos. Personālsastāva pavēlēs nav sastopams neviens gadījums, kad atvaļināšanas iemesls būtu “Atgriešanās Latvijā” vai “Repatriācija”.
Viens no emigrāciju veicinošiem faktoriem bija starptautiskās situācijas maiņa 1948. gadā. Bija sācies Aukstais karš. Padomju okupācijas spēki mēģināja pārņemt ietekmi visā Vācijā.
Sākās Berlīnes blokāde. Padomju karaspēks bloķēja auto, dzelzceļa un ūdens ceļus, kas veda uz Rietumberlīni. No padomju zonas pārtrauca elektroenerģijas piegādi. Pārtikas un citas nepieciešamās preces bija iespējams piegādāt vienīgi ar aviāciju. Tā dēvētajā “Berlīnes liftā” piedalījās arī latviešu militārā palīgdienesta vienība 8850 LS10. Kļuva skaidrs, ka atgriešanās Latvijā nebūs tik drīza. Mainījās arī latviešu trimdas organizāciju un rotas vadības nostāja. 1948. gada 26. jūnija dokumentā, kam nav virsraksta, bet sava satura dēļ to varētu vērtēt kā “aicinājumu rotai”, kuru nolasīja visas rotas priekša. Aicinājumā bija teikts, ka rotas vadība līdz šim ieturēja neitrālu nostāju emigrācijas jautājumā, tomēr starptautiskie notikumi un arī latviešu bēgļu organizāciju Vācijā11 un Latvijas Centrālās padomes12 lēmumi emigrācijas jautājumos, mudina atbalstīt emigrāciju. Rotas komandiera kapteiņa Caunes parakstītajā paziņojumā norādīts, ka Starptautiskā bēgļu organizācija (IRO – International Refugees Organization) iestājusies par emigrācijas pasteidzināšanu. Nolasītajā tekstā tika akcentēts, ka ASV Armijas vadība ir pretimnākoša emigrācijai un līdz ar to rotas vadība “… aicina rotas locekļus izmantot emigrācijas iespējas, lai drošāki sataupītu sevi laikam, kad katrs latvietis būs vajadzīgs… Savu latvisko stāju un garu nezaudēsim, būsim mēs gatavi steigties īstā brīdī uz savu dzimteni no Amerikas, Austrālijas, Kanādas vai citurienes. Mērķis un ideja mums ir, to paturēsim, tad nepazudīsim”13. Rotas komandiera 1948. gada 4. septembra pavēlē leitnantu Juri Briedi nozīmē par rotas emigrācijas un DP (Pārvietotu personu) lietu virsnieku.14 Rotas karavīri tika informēti arī par amerikāņu vadības nostāju imigrācijas jautājumos attiecībā pret militārā palīgdienesta karavīriem: “… štābs rūpējas, lai personām, kas kalpojušas darba rotās no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam, tiktu nodrošināta augstāka kvalitāte.”15 Proti, ir zināmas emigrācijas priekšrocības, tomēr tā sauktais “skrīnigs” jeb iztaujāšana bija obligāta visiem.
Rotas personālsastāvā ietilpa angļu valodas skolotāji un katram rotas karavīram angļu valodas mācības bija obligātas. Valodas zināšanas bija rotas karavīru priekšrocība dodoties uz angliski runājošām mītnes zemēm.
8920 LS Virsaiša Viestura rotas karavīru grupa. Centrā ar rotas standartu seržants Nikolajs Šubiņš. Rotā no 1947. gada 23. janvāra līdz 1950. gada 25. augustam. Emigrēja uz ASV. LKM krājums LKM 6-38420 /1614-FT
8920 LS Virsaiša Viestura rotas standarts. LKM krājums LKM 6-1323-KV
Emigrācijas vilnis skāra arī rotas komandierus. No 1949. gada rudens līdz 1951. gada vasarai rotā notika vairāku komandieru nomaiņa.
Kapteinis Ervīns Caune. Pirmais rotas komandieris. Nirnberga, 1947./1948. gads.16 LKM krājums fotogrāfija no 8920LS rotas albuma 6-32026/3547-LP (f.nr. 201)
Nākamais komandieris kapteinis Jānis Lielkājis vadīja rotu no 1949. gada 18. novembra līdz 11. decembrim. Leitnants Edgars Bite no 1949. gada decembra līdz 1950. gada 5. janvārim, kapteinis Krišs Blitte no 1950. gada janvāra līdz 1951. gada maijam.17
Izceļotāju saraktā rotas komandieris E. Bite ar ģimeni un kaprālis I. Bolgzds ar sievu. 1951. gads. Arolsen arhīvs
1951. gada maijā rotas komandiera pienākumus sāka pildīt Gunārs Skaistlauks un komandēja rotu līdz pat 1964. gada 30. jūnijam.18
Gunārs Skaistlauks. Dienestu rotā sāka kareivja beidza kapteiņa dienesta pakāpē. Nirnberga. 1947./1948. gads. LKM krājums fotogrāfija no 8920LS rotas albuma 6-32026/3547-LP (f.nr.168)
Gunārs Skaistlauks dzimis 1924. gada 28. decembrī Rīgā, Latvijas armijas ģenerāla Voldemāra Skaistlauka (līdz 1940. gadam Šēnfelds) dēls. 1943. gada aprīlī iesaukts Latviešu leģionā, dienējis 15. divīzijas artilērijas pulkā. 1944. gadā ar vienību nosūtīts uz Vāciju, kur 1945. gada maijā nonāca amerikāņu gūstā. 1946. gada 21. decembrī sāk dienestu Virsaiša Viestura rotā. 1951. gada maijā iecelts par rotas komandieri. Dienējis rotā no tās izveidošanas līdz likvidācijai 1964. gada 30. jūnijā. G. Skaistlauks bija pēdējais rotas komandieris. Jāpiezīmē, ka viņa tēvs Voldemārs Skaistlauks bija viens no rotas organizēšanas iniciatoriem. Virsaiša Viestura rotā no 1947. gada novembra līdz 1949. gada jūnijam dienēja arī Gunāra vecākais brālis Ilgvars Skaistlauks. Gunāra sieva Edīte bija viena no rotas medmāsām un dienēja rotā no 1947. gada jūnija līdz 1954. gada oktobrim, tad pievērsās tikai ģimenes rūpēm. Vācija kļuva par Skaistlauku ģimenes mītnes zemi. Virsaiša Viestura rota ilgstoši bija viens no latvietības uzturēšanas atbalstītājiem Vācijā.
Dienests rotā saveda kopā gan bijušos karavīrus gan jauniešus. Cilvēkus ar dažādiem likteņstāstiem un atšķirīgu dzīves pieredzi. Viņus vienoja dienests rotā, kurai bija dots senlatviešu virsaiša Viestura vārds, rotas devīze bija “Tēvzemei un Brīvībai” un karogs Latvijas valsts karoga krāsās. Daudziem pēc dienesta bija viena jaunā mītnes zeme un iekļaušanās latviešu kopienās.
Secinājumi
Latvijas Kara muzeja Dokumentu kolekcija par ASV militārā palīgdienesta 8920 LS Virsaiša Viestura rotu sniedz ieskatu rotas pastāvēšanas pirmo gadu personālsastāvā. Darba rezultātā ir sagatavots rotas personālsastāva digitālais sarakts, kurā iekļautas 1302 personas. Balstoties uz pavēlēs iegūto informāciju var secināt, ka aplūkojamā periodā rotas personālsastāvs bija komplektēts no latviešiem. Cittautībnieki sastādīja nelielu skaitu rotas personālsastāva. Rotas nacionālo sastāvu neietekmēja nedz karavīru atvaļināšanās nedz emigrācija. Vācijā, rotas darbības sākuma periodā, atradās pietiekams skaits latviešu vīriešu rotas personālsastāva papildināšanai.
Visplatītākais atvaļināšanās iemesls bija emigrācija. Aplūkojamā laika periodā no Vācijas emigrēja 481 rotas karavīrs. “Pēc paša vēlēšanās” bija otrs izplatītākais atvaļināšanās iemesls – 224 gadījumi. Dažādu citu atvaļināšanās iemeslu kopskaits ir 215. Var secināt, ka no 1947. gada līdz 1953. gadam rotā notika ievērojama personālsastāva rotācija.
Pētot rotas karavīru iepriekšējo militāro pieredzi, pieejamie avoti sniedz daļēju informāciju. Tomēr var secināt - vairāk kā trešdaļai rotas personālsastāva bija iepriekšēja militāra pieredze.
Muzeja krājuma dokumenti ir uzticams vēstures avots, lai arī nepilnīgs. Tie sniedz informāciju par no gūsta atbrīvoto latviešu karavīru turpmākajām gaitām Vācijā. Papildinot dokumentālās liecības ar muzeja Fotogrāfiju kolekcijas un Arolsen arhīva materiāliem, ir iespējams iegūt plašāku informāciju par latviešu karavīru likteņiem pēc Otrā pasaules kara.
Latvijas Kara muzeja Kara un militārās vēstures pētniecības nodaļas vēsturniece Sarmīte Baltiņa.
_________________________________________________
1A. Velēda Žīgure, Viņi. Ceļā., apgāds “Jumava”, 2009., K. Kangeris, “Pēcvārds”, 226.lpp.
2Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata VII, V. Kukainis, “Baltiešu, vācu, poļu un citu tautību palīgvienības ASV armijā un citās armijās pēckara Vācijā”, Rīga, 2006., 300.lpp.
3Arolsen Archives https://arolsen-archives.org/ (skatīts 11.12.2025)
4Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata VII, V. Kukainis, “Baltiešu, vācu, poļu un citu tautību palīgvienības ASV armijā un citās armijās pēckara Vācijā”, Rīga, 2006., 299.lpp.
5Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara, 1985., Daugavas Vanagu Centrālās valdes izdevums, 262.lpp.
6https://dev.timenote.info/lv/Vilhelms-Teodors-Sole#google_vignette
7Treji Vārti Nr.221, 01.01.2007, 26.lpp.
8Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata VII, V. Kukainis, “Baltiešu, vācu, poļu un citu tautību palīgvienības ASV armijā un citās armijās pēckara Vācijā”, Rīga, 2006., 302.lpp.
9Latvijas Avīze, J. Riekstiņš, “Kā atrada mājas miljoniem bēgļu pēc Otrā pasaules kara”, 2016. gada 5. janvāris
10Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara, 1985., Daugavas Vanagu Centrālās valdes izdevums, 240.lpp.
11Latvijas Nacionālā komiteja Bavārijā un Latvijas Nacionālā komiteja Lībekā kopā ar citām bēgļu organizācijām 1945. gada vasarā vienojās par jauna nepolitiska bēgļus vienojoša centra - Latviešu Centrālā Komiteja izveidi.
12Latvijas Centrālās padomes Vācijā centrs atradās Eslingenā, 1950. gadā tas pārtrauca darbību.
13LKM 6-33748/1255-DK
14LKM 6-33755/1262-DK
15LKM 6-33747/1254-DK
16Ervīns Caune dzimis 1914. gada 15. aprīlī Naudīnes pagastā, Zemgalē. Miris 1978. gada 1. oktobrī Čikāgā, ASV. Dienējis Latvijas Armijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Rotas komandieris no 1947. gada 19. janvāra līdz 1949. gada 18. janvārim. Emigrējis uz Ameriku. 1951. gadā uzsāka darbību Daugavas Vanagu Čikāgas kopā.
17LKM 6-33850/12143-DK, 6-33856/12149-DK
18Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara, 1985., Daugavas Vanagu Centrālās valdes izdevums, 212.lpp.
