Instalācijas “Twitter konvoja auto” Latvijas Kara muzejā recenzija
Ko nozīmē muzejā skatīties acīs karam, kurš vēl nav beidzies, un kā tas ietekmē mūsu uztveri par to? Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā turpinās jau četrus gadus. Tā laikā Ukrainas muzeji, pētniecības institūcijas, kā arī dažādas valstiskās un nevalstiskās organizācijas veiksmīgi īsteno dažādas kara dokumentēšanas un liecību saglabāšanas iniciatīvas1. Šī kara liecības jau kopš iebrukuma sākuma nonāk dažādu pasaules valstu muzejos un izstāžu telpās2, turpinot atgādināt par notiekošā kara īstumu. Latvijas Kara muzeja ekspozīcijas jau ilgstoši iepazīstina apmeklētājus ar kara nežēlības, upuru un varonības liecību spektru. Tomēr no Pirmā un Otrā pasaules kara, Latvijas neatkarības kara, kuri pārstāvēti muzeja pamatekspozīcijās, apmeklētāju šķir laika distance.
2022. gada 24. februāris, līdzīgi kā citos pasaules muzejos, arī Latvijas Kara muzejā lika ienākt gan laika, gan telpiskā izpratnē tuvāka kara stāstiem un liecībām. No tām visatpazīstamākā ir “Orļiks” – apvidus auto, kurš Ukrainas kara sākumā kā ziedojums tika nosūtīts no Latvijas uz Ukrainu, bet atpakaļ atgriezās kā kara liecība. Orļika klātesamība muzejā rosina pārdomas ne tikai par to, ko mēs par karu zinām, bet arī par to, kā mēs to uztveram. Tādēļ šīs recenzijas uzmanības centrā ir estētiskā pieredze – veids, kā priekšmeta fiziskā tuvība, kara materiālās pēdas un telpa, kurā tas atrodas, kopīgi veido mūsu skatījumu uz vēl notiekošo karu.
Kas ir Orļiks?
Latvijas Kara muzeja apmeklētāji, ienākot caur ēkas smagajām durvīm, neizbēgami sastopas ar “Orļiku” – Nissan markas apvidus auto, kurš Ukrainas kara sākumā kā ziedojums tika nosūtīts no Latvijas uz Ukrainu. Orļiks nokalpoja frontē pusgadu, bet pēc dienesta beigām nelietojamā kondīcijā tika atsūtīts atpakaļ uz Rīgu un kopš 2022. gada 5. novembra tiek eksponēts Latvijas Kara muzejā kā instalācija “Twitter konvoja auto”. Runājot par Orļiku, ir grūti izvairīties no antropomorfizācijas. Vārdu Orļiks (ukraiņu val. – Ērglēns) šim auto piešķīra Ukrainas bruņoto spēku 93. mehanizētās brigādes karavīri, bet tā tālākās gaitas (tostarp instalācijas aprakstā) tiek raksturotas tā, it kā Orļiks būtu kārtējais Ukrainas aizstāvis – karavīrs. “Twitter konvoja” aizsācējs Reinis Pozņaks, kurš organizēja Orļika pārvietošanu, intervijā atzina: “Par viņu stāsta kā par cilvēku.”3
Orļiks ir viens no vismaz 3 100 auto, kuri tika saziedoti akcijā “Tviterkonvojs”4. Iepriekšējā dzīvē – pirms kara – tas ne ar ko neatšķīrās no citiem apvidus auto, kas braukā pa Rīgas ielām. Savu unikālo identitāti automašīna ieguva frontē Ukrainā, piedaloties kaujās Ohtirkā, Sumi reģionā un pie Izjumas, kur to izmantoja ievainoto evakuācijai, pārtikas un ūdens apgādei, pozīciju nostiprināšanas darbiem un kaujas atbalstam – par ko joprojām liecina piemetinātais ložmetēja balsts. Šie dienesta uzdevumi uz Orļika “ķermeņa” atstājuši pēdas, gluži kā karš neatgriezeniski izmaina cilvēku sejas, kas to piedzīvo. Orļika dienesta gaitas izbeidza artilērijas lādiņa sprādziens, kurš sadragāja auto labo sānu – tieši tas izveidoja tādu Orļika fizisko veidolu, kādu redzam šodien.
Orļiks ir kas lielāks par apvidus auto. Tā īpašo auru, balstoties Valtera Benjamina koncepcijā, veido tā funkcionalitāte5. “Nissans” kļuva par Orļiku caur Latvijas iedzīvotāju nodomu ziedot, palīdzēt, atbalstīt, un šī nodoma jēgu materializēja viņa pielietojums karā – atbalsts Ukrainas bruņotajiem spēkiem cīņā pret Krievijas armiju. Orļiks tika antropomorfizēts caur tā noderīgumu. Kara apstākļos dažāda veida rīkiem (ieročiem, pārvietošanās līdzekļiem un citiem ekipējuma elementiem) ir liela nozīme cilvēka dzīvības (ne)saglabāšanā, un cilvēka ciešā mijiedarbība ar tiem nereti rada pieķeršanos un uzticību. Šādos apstākļos šķiet dabiski, ka ikdienas uzdevumu izpildei nepieciešamais apvidus auto kļūst par uzticamu dienesta biedru. Tas arī izskaidro, kādēļ ukraiņu karavīri brīvprātīgi riskēja ar savām dzīvībām, lai izvilktu sadragāto Orļiku no “pelēkās zonas” un nogādātu to “Tviterkonvoja” pārstāvjiem. Orļiks tika glābts par spīti tam, ka auto vairs nebija nekādas funkcionālas vērtības, jo tas bija “paveicis lielu darbu”6 – savējos kaujas laukā neatstāj.
Karš Ukrainā turpinās vēl aizvien, taču Orļiks tiešā karadarbībā vairs nepiedalās. Vai tas nozīmē, ka Orļikam karš ir beidzies? Valters Benjamins nošķir mākslas darbu kulta (funkcionālo) un izstādījuma vērtību, kura veidojas, atraujot mākslas darbu no tā “kultiskajiem pamatiem”7. Šajā procesā mainās tā aura, kas cieši saistīta ar objekta klātesamību – pieredzi un funkciju – telpā un laikā. Kas notiek ar Orļiku, kad tas tiek aizvests prom no frontes, lai taptu izstādīts muzejā? Vai tas, kas transformēja parastu apvidus auto (spēja nogādāt, apgādāt, glābt un piedalīties) par Orļiku, dodas tam līdzi? Jaunajā kontekstā Orļika tumšzaļā krāsa, ložmetēja balsts un 4x4 kļūst vien par atblāzmu viņa lomai frontē, tā jaunais uzdevums ir –– tikt aplūkotam.
Uz ko mēs skatāmies?
Ienākot muzejā, nav iespējams Orļiku neieraudzīt un paiet tam garām. Esmu novērojusi, ka apmeklētāji, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, tautības u. c. faktoriem, dodas taisni pie sadragātā auto un pavada krietnu brīdi, to pētot, aizmirsdami par virsdrēbēm un visu pārējo. Kā veidojas tik intensīva uztveres pieredze, ļauj analizēt Žaka Ransjēra estētikas izpratne. Ransjērs estētiku definē kā uztveres sistēmu, kurā noteiktu elementu kārtība (le partage du sensible) nosaka, kas konkrētā laiktelpā kļūst redzams.8 Orļiks ir izstādīts muzeja vestibilā tieši iepretim ieejai, ar priekšpusi vērsts pret katru, kurš ienāk. Tam apkārt nav ne vitrīnas stikla, ne sarkanās lentes, tas nav uzlikts uz podesta vai kā citādi norobežots no apmeklētāja – tas ir liels, un tas ir tuvu. Pie Ukrainas kara attēliem pieradusī publika pēkšņi ierauga to, kas ikdienā ir reducēts uz attēlu ziņu lentē, un apmeklētāji nekautrējas tam pieskarties. Ejot Orļikam apkārt, rodas sajūta, ka kāds skatās pār plecu – tie ir ukraiņu karavīri – “Aizstāvji”9, kuru portreti uz lieliem melniem paneļiem ieskauj visu vestibilu. Viņi izskatās tikpat tīri un frontes neskarti, kā Orļika durvīs iespraustais Ukrainas karogs, kas kontrastē ar neglītajām kara pēdām Orļika miesā.
Ko šis pretnostatījums ļauj mums ieraudzīt? Pirmkārt, mēs redzam kara daudzpusību. No vienas puses, tas ir stāsts par drosmi (karavīru sejas), kompetenci (modernais ekipējums) un nepadošanos (plīvojošais karogs), kurš pamatoti tiek izmantots kampaņās atbalsta veicināšanai, taču otrpus ekrānam ir īstas sāpes, nežēlība un upuri. Muzejā eksponētais “upuris” ir no metāla, tā brūces neasiņo, taču, tām pieskaroties, ir grūti neiztēloties, kas būtu, ja šī auto vietā būtu cilvēks. Jutekliskā pieredze, kuru veido Orļika tuvums, īstums un spēcīgais aicinājums vizualizēt, aktivizē apmeklētāju, padarot to par Orļika pieredzes – un līdz ar to arī Ukrainas kara – liecinieku. Tādējādi šis auto, nonākot muzeja telpās, kļūst ne tikai par kara artefaktu un lietisku vēstures avotu, bet arī par estētiskas pieredzes objektu.
Kādēļ mēs uz to skatāmies?
Kara liecību eksponēšanai nereti tiek piedēvēta šķietami pašsaprotama funkcija – vēstīt par kara nežēlību, sāpēm un netaisnību. Sūzana Zontāga šo pieņēmumu apšauba, vaicājot, vai skatīšanās uz kara liecībām mums patiešām ko iemāca, “vai arī [tā] vienkārši apstiprina to, ko mēs jau zinām (vai gribam zināt)?”10 Kara muzealizācija11 Ukrainā jau pirmajos kara mēnešos nostiprinājās ne tikai kā kopienas līdzdalības izpausme, bet arī kā daļa no cīņas pret Kremļa dezinformācijas kampaņām, savukārt ārvalstīs šādu ekspozīciju12 veidošana ir veids, kā paust atbalstu Ukrainai. Orļika anotācija vēstī: “Šīs automašīnas izstādīšana (..) ilustrē kara nežēlību un nepieciešamību neaizmirst – Ukrainā notiek karš arī par Latvijas brīvību (..). Ir svarīgi atgādināt sabiedrībai par kara nežēlību un izglītot to, tādējādi sniedzot atbalstu Ukrainas valstij un sabiedrībai.” Zontāga uzskata, ka kara aplūkošana no droša attāluma – caur fotogrāfijām vai, kā Orļika gadījumā, muzeja telpās – ir pienākuma izjūtā balstīta prakse. Skatīšanās kļūst par solidaritātes aktu – veidu, kā apstiprināt savu piederību “labajai”, “taisnīgajai” pusei, vienojoties kopīgā izpratnē par to, kas ir labs un kas – ļauns.13
Vai no tā izriet, ka cilvēki apzināti dodas uz muzeju, lai drošā vidē sastaptu kara realitāti un simboliski piedalītos tā pieredzē? Iespējams, skatīšanās uz šādām liecībām pilda vairākas funkcijas vienlaikus – tā var būt solidaritātes izpausme, vēlme izprast notiekošo vai nepieciešamība strukturēt savas attiecības ar karu, kas ģeogrāfiski ir tuvs, bet tiek pieredzēts pastarpināti. Šādā nozīmē skatīšanās nav vienkārši pasīvs akts, bet daļa no plašākas sabiedriskas un politiskas reakcijas.
Orļika piemērs rāda, ka estētiska pieredze var veidoties ne tikai mākslinieciska nodoma rezultātā, bet arī situācijās, kurās priekšmets nonāk jaunā kontekstā. Pārvietots no kara zonas Ukrainā uz Latvijas Kara muzeju, Orļiks iegūst jaunu statusu – tas kļūst par juteklisku pieredzi, vēstures liecību un politisku simbolu vienlaikus.
Daniela Rihtere, Latvijas Kara muzeja NBS un mūsdienu vēstures pētniecības nodaļas vēsturniece
_________________
1 Vērienīgāko iniciatīvu starpā ir Ukrainas Kara arhīvs, https://opencollective.com/ukraine-war-archive?utm_source=chatgpt.com; Civiliedzīvotāju balsu muzejs Kijivā, https://civilvoicesmuseum.org/en, kā arī ekspozīcijas un izstādes Ukrainas vadošajos muzejos.
2 Piemēram, š. g. 24. februārī Berlīnē durvis ver “Ukrainas muzejs” (https://www.berlinstory.de/ukraine-museum/), piepildot vienu no Berlīnes bunkuriem ar ļoti plašu kara liecību klāstu.
3 “Pie Kara muzeja apskatāms karā cietušais “Orļiks”. Video sižets. 11.2022. https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/276408/pie-kara-muzeja-apskatams-kara-cietusais-orliks
4 “Uz Ukrainas fronti dodas jau 200. «Tviterkonvojs» ar auto ziedojumiem.” LSM.lv, 25.07.2025. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/25.07.2025-uz-ukrainas-fronti-dodas-jau-200-tviterkonvojs-ar-auto-ziedojumiem.a608165/
5 ““Īsta” mākslasdarba vienreizīgās vērtības pamats ir rodams rituālā, kurā tam piemita sākotnējā un pirmā lietojuma vērtība.” Valters Benjamins, Iluminācijas (Rīga 2005): 160.
6 ““Orļiks” – Latvijas sabiedrības sagādātais auto Ukrainas karavīriem pēc kaujām atgriezies Latvijā.” Sargs.lv, 02.11.2022. https://www.sargs.lv/lv/sabiedriba/2022-11-02/orliks-latvijas-sabiedribas-sagadatais-auto-ukrainas-karaviriem-pec-kaujam
7 Bejnamins, 165.
8 Aesthetics (..) can be understood (..) as the system of apriori forms determining what presents itself to sense experience. It is a delimitation of spaces and times, of the visible and the invisible, of speech and noise, that simultaneously determines the place and the stakes of politics as a form of experience. Politics revolves around what is seen and what can be said about it, around who has the ability to see and the talent to speak, around the properties of spaces and the possibilities of time.” Jacques Ranciere, The Politics of Aesthetics (London 2004): 13
9 “Aizstāvji” ir daļa no izstādes “Cīņa par Ukrainu”, kura tika atklāta Latvijas Kara muzejā 2023. gada 24. februārī. Tās daļas (karavīru portreti un Ukrainā notriekts krievu armijas izlīkošanas drons Orlan-10) šobrīd ir izvietotas muzeja vestibilā. Instalācija “Twitter konvoja auto” labi iekļaujas izstādes tematikā, taču ir uzskatāma par patstāvīgu eksponātu.
10 “What is the point of exhibiting these pictures? To awaken indignation? To make us feel “bad”; that is, to appall and sadden? To help us mourn? Is looking at such pictures really necessary, given that these horrors lie in a past remote enough to be beyond punishment? Are we the better for seeing these images? Do they actually teach us anything? Don't they rather just confirm what we already know (or want to know)?” Sontag, Susan, Regarding the Pain of Others (2003), 72.
11 Kharkhun, Valentyna. “Warring Memory: Exhibiting the Russo-Ukrainian War in Ukraine’s National Museums.” Nationalities Papers, 2025, 1–25. https://doi.org/10.1017/nps.2025.10089.
12 Piemēram, izstādes “Defending Freedom: Estonian Civil Society in the Russo-Ukrainian War” (28.09.2024–26.10.2025.) Okupācijas un brīvības muzejā Vabamu Igaunijā un “Kara anatomija: Ukraina” (06.10.2023.–23.05.2024.) Vitauta Dižā kara muzejā Kauņā, Lietuvā.
13 Sontag, 72.
