Ukrainas simboli uz Ukrainas bruņoto spēku uzšuvēm

Atsaucoties Latvijas Muzeju biedrības aicinājumam, Latvijas Kara muzejs turpina publikāciju sēriju par muzeja priekšmetiem, kas reprezentē Ukrainas vēsturi un kultūru vai atspoguļo ukraiņu un latviešu tautas kopīgās vēstures lapaspuses.

Šoreiz stāsts par Ukrainas bruņoto spēku uzšuvēm no Latvijas Kara muzeja krājuma un simboliem, kas uz tām ir attēloti – karogs, trijžuburis, vārpa un irbene.
 

Uzreiz jāprecizē, ka dotās uzšuves ir nedaudz novecojušas – 2017. gadā Ukrainas bruņotie spēki ieviesa vienotas, jauna parauga uzšuves. Tās ir modernākas un vizuāli lakoniskākas. Tomēr arī apskatāmās, vecā parauga uzšuves neapšaubāmi reprezentē Ukrainas vēsturi un tās simbolus.

 

Image
Ukrainas bruņoto spēku piedurknes uzšuve (20.gs. 90. gadi – 2017. gads)

Ukrainas bruņoto spēku piedurknes uzšuve (20.gs. 90. gadi – 2017. gads)

 

Ukrainas karogs

Viens no centrālajiem uzšuves elementiem, neapšaubāmi ir Ukrainas karogs. Zils ar dzeltenu - nu jau labi pazīstams krāsu salikums, ukraiņu tautas vēsturē parādās jau izsenis. Pašas par sevi abas krāsas ir gana izplatītas un kopā parādās gan reģiona heraldikā (Galīcijas kņaziste, Rutēnijas vaivadija, Ļvivas pilsēta u.c.), gan arī atsevišķu kazaku vienību karogos viscaur gadsimtiem.

Tomēr kā karogs, šī jēdziena mūsdienu izpratnē, zili dzeltenais simbols visticamāk parādās 19. gadsimta vidū. Pētnieki uzskata, ka pirmo reizi zili dzeltenais karogs bija izmantots 1848. gadā, Ļvivā. Tolaik Eiropas monarhijas pārņēma revolūciju vilnis, ko vēsturē mēdz dēvēt par Tautu pavasari.

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas sekmēja revolucionāro kustību Tautu pavasara laikā bija nacionālā ideja un tautu nacionālās apziņas izveidošanās. Ļvivas pilsēta, kas tolaik atradās Austrijas impērijas sastāvā, bija ārkārtīgi nozīmīgs izglītības, kultūras un nacionālās atdzimšanas centrs vietējiem ukraiņiem (kurus Austrijā mēdza dēvēt par rutēņiem). Tieši tur 1848. gadā, Tautu pavasara apstākļos, nodibinājās Galvenā rutēņu rada – politiskā kustība, kas būtībā iezīmēja sākumu ukraiņu tautas cīņai par savām nacionālajām tiesībām. Šī kustība, ko veidoja galvenokārt Ļvivas ukraiņu inteliģence un garīdzniecība, savā neilgajā pastāvēšanas laikā ne tikai ielika pamatakmeni pirmajam laikrakstam ukraiņu valodā “Зоря галицка” (1848—1851, 1855—1857), bet arī radīja vietējo ukraiņu simbolu – zili dzelteno karogu. Tomēr kāpēc tieši šāda krāsu izvēle? Mūsdienu ukraiņu vēsturnieki uzskata, ka tām par pamatu ir paņemtas senās Galīcijas – Volīnijas kņazistes heraldiskās krāsas (zelta lauva uz zila fona).

Pētnieki lēš, ka Tautu pavasara laikā zili dzeltenais karogs vismaz divas reizes bija pacelts pie Ļvivas rātsnama – 1848. gada maijā un 1849. gada jūnijā. Tomēr Tautu pavasaris ne velti tiek dēvēts tikai par “pavasari” – tas bija īss un ātri vien tika apspiests. 1851. gadā Austrijas impērijas vadība apturēja Galvenās rutēņu radas darbību, bet zili dzeltenais karogs vēl uz pusgadsimtu nonāca pagrīdē. Neskatoties uz to, simbols saglabājās paaudžu atmiņā un laika gaitā izplatījās arī ārpus Galīcijas, bet pēc 1905. gada revolūcijas arī uz ukraiņu apdzīvotajām zemēm Krievijas impērijā.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš un ukraiņu tauta tika iesaistītā karadarbībā abās frontes pusēs, karojot gan Austroungārijas impērijas armijā, gan Krievijas impērijas bruņotajos spēkos. Austroungārijas armijā no ukraiņiem izveidoja nacionālas vienības – Ukraiņu Sičas strēlniekus, kuru apģērbā un atribūtikā neizpalika arī nacionālais zili dzeltenais motīvs.

Tikmēr ieilgušais karš izraisīja 1917. gada Februāra revolūciju Petrogradā. Tās iespaidā Krieviju skāra nozīmīgas politiskās pārmaiņas, to starpā - sabiedrisko organizāciju un politisko partiju legalizācija. Krievijas sastāvā dzīvojošajām mazākumtautībām revolūcija deva cerības iegūt politisko un kultūras patstāvību, izmantojot demokrātiskas un parlamentāras metodes. Sāka veidoties jaunas pašpārvaldes organizācijas un institūcijas, tostarp arī Kijivā, kur 1917. gada martā izveidojās Ukrainas Centrālā Rada, kas sākotnēji iestājās par Ukrainas nacionāli teritoriālo autonomiju Krievijas sastāvā. Šajā pārmaiņu laikā “atdzimta” arī zili dzeltenais karogs (citreiz lietots arī dzelteni zils variants).

1917. gada 20. novembrī (pēc Gregora kalendāra), uzreiz pēc boļševiku apvērsuma Petrogradā, Ukrainas Centrālā Rada pasludināja par Ukrainas Tautas Republikas nodibināšanu –  kas, pēc būtības, kļuva par sākumu ukraiņu nacionālajam valstiskumam. Tieši Ukrainas Tautas Republikas pastāvēšanas laikā tika oficiāli nostiprināti arī Ukrainas nacionālie simboli – zili dzeltenais karogs un ģerbonis ar trijžuburi.

Tomēr līdzīgi kā Latvijai 1918. gadā, arī Ukrainas valstiskumam tolaik netrūka pretinieku. 1918. gada janvārī sākās Padomju Krievijas iebrukums Ukrainas Tautas Republikā – iesākās ilgstošs un sarežģīts militārs konflikts, ko var dēvēt par Ukrainas Neatkarības karu. Tomēr atšķirībā no Latvijas, Ukrainai neizdevās nosargāt savu valstiskumu. 1921. gada martā, Rīgā noslēgtajā miera līgumā starp Poliju un Padomju Krieviju izšķīrās arī Ukrainas Tautas Republikas liktenis. Mūsdienu Ukrainas teritorijas lielākā daļa nonāca Padomju Krievijas pakļautībā, kamēr rietumu daļa kļuva par Polijas sastāvdaļu. Lai gan Ukrainas Tautas Republikas valdība turpināja darboties trimdā, zili dzeltenais karogs vēl uz 70 gadiem nonāca aizmirstībā.

Visbeidzot 1991. gadā, pēc Padomju Savienības sabrukuma, Ukraina, līdzīgi citām reģiona valstīm, atguva savu neatkarību un atjaunoja nacionālos simbolus. 1992. gada 28. janvārī Ukrainas Augstākā Rada izskatīja un apstiprināja rezolūciju "Par Ukrainas valsts karogu", zili dzelteno karogu nosakot par Ukrainas valsts karogu.
 

 

 

Ukrainas trijžuburis
 

Image
Ukrainas Bruņoto spēku  uzšuves

1.Ukrainas Gaisa Kara spēku formas tērpa uzšuve; 2.Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālštāba uzšuve; 3.Ukrainas Aizsardzības ministrijas uzšuve (20.gs. 90. gadi – 2017. gads)

 

Uz katras Ukrainas bruņoto spēku uzšuves ir redzams arī ukraiņu trijžuburis. Šis noslēpumainais simbols ir nekas cits kā Ukrainas mazais ģerbonis, kas līdzās karogam un himnai ir viens no oficiālajiem valsts simboliem.

Mūsdienu Ukrainā trijžuburis kā mazais valsts ģerbonis tika apstiprināts 1992. gada 19. februārī. Tomēr kā jau pieminēts iepriekš, pirmo reizi par Ukrainas ģerboni trijžuburis kļuva tālajā 1918. gadā, Ukrainas Tautas Republikas pastāvēšanas laikā. Ģerboņa meta autors ir pazīstams ukraiņu mākslinieks Vasils Kričevskis (Васи́ль Криче́вський). Viņa izstrādāto metu Ukrainas Centrālās Radas pārstāvji apstiprināja 1918. gada februārī, Korosteņas ciemā (Kijivu tajā brīdī bija ieņēmusi Sarkanā armija). Starp citu, par godu šim notikumam mūsdienu Korosteņā ir uzstādīta piemiņas plāksne.

Par pamatu 1918. gadā izstrādātajam ģerboņa metam bija izmantots senās Kijivas Krievzemes lielkņazu varas simbols vai dzimtas zīme. Precīza skaidrojuma tā izcelsmei vai nozīmei diemžēl neeksistē tomēr trijžubura zīme ir vairākkārtīgi atklāta uz senajām Kijivas Krievzemes monētām, zīmogiem,  rotaslietām un citiem arheoloģiskajiem atradumiem. Atkarībā no valdošā lielkņaza nedaudz mainījās arī zīmes vizuālais izskats. Par pamatu 1918. gada ģerbonim kļuva tieši lielkņaza Vladimira valdīšanas laikā (980 – 1015) izmantotais trijžubura izskats. Tieši tāpēc Ukrainas ģerboni mēdz dēvēt arī par Vladimira trijžuburi vai Svētā Vladimira trijžuburi (lielkņazs pieņēma grieķu kristietību, uzsākot pagāniskās Kijivas lielkņazistes kristīšanu).

(Te gan būtu jāprecizē, ka par spīti latviskajam nosaukumam “krievzeme”, šo seno lielkņazisti ar centru Kijivā noteikti nevajadzētu asociēt ar 16. gadsimtā, Maskavā izveidoto Krievijas caristi. Senā Kijivas lielkņaziste, kā galvenokārt austrumslāvu tautu apdzīvots valstisks veidojums, ir sava veida kopīgā “vēstures lapaspuse” austrumslāvu tautu senajā pagātnē. Tomēr 13. gadsimtā šī lielkņaziste sabruka un austrumslāvu attīstības ceļi šķirās. Katrā ziņā, Krievijas centieni monopolizēt tiesības uz Kijivas Krievzemes vēsturisko mantojumu ir visnotaļ nepamatoti, un balstās galvenokārt uz 16. gadsimtā piesavināto nosaukumu un pēctecības ideju.)

Tikmēr 1918. gada aprīlī, Vācijas un Austroungārijas okupācijas apstākļos, varu Ukrainas Tautas Republikā pārņēma hetmanis Pavlo Skoropadskis (Павло Скоропадський). Vācijas un Austroungārijas atbalstītā hetmaņa vara noturējās vien līdz 1918. gada rudenim, kad Ukrainas Tautas Republika tika izveidota atkārtoti. Interesanti, ka hetmaņa neilgajā valdīšanas laikā bija izstrādāts jauns ģerboņa variants, kam par pamatu bija izmantots sens, ar 16. – 17. gadsimtu datējams Zaporižjes kazaku zīmogs. Uz jaunā, hetmaņa Ukrainas ģerboņa meta, līdzīgi kā uz senā zīmoga, bija attēlots kazaks ar musketi pār plecu. Tomēr mūsdienu ukraiņu vēsturnieki šaubās, vai hetmaņa ģerboņa variantu paspēja apstiprināt oficiāli.

Katrā ziņā, arī šis simbols (kazaks ar musketi pār plecu) nereti ir sastopams mūsdienu Ukrainas simbolikā. Tāpat tas ir redzams uz vienas no apskatāmajām Ukrainas bruņoto spēku uzšuvēm.

 

Vārpa

Image
Ukrainas bruņoto spēku uzšuves

Ukrainas bruņoto spēku piedurknes uzšuves (20.gs. 90. gadi – 2017. gads)
 

Viens no Ukrainas bruņoto spēku uzšuves elementiem ir arī vārpa. Jāatzīst, ka jau kopš seniem laikiem vārpa ir plaši izplatīts simbols visdažādāko pasaules tautu un kultūru tradīcijās. Parasti tas simbolizē dzīvību, auglību, bagātību, labklājību un tml. Tomēr Ukrainas kontekstā vārpas simbols iegūst vēl plašāku nozīmi.

Ne velti Ukrainu mēdz dēvēt par Eiropas maizes klēti – pateicoties auglīgai augsnei un mērenam klimatam tās teritorija vienmēr ir bijusi ļoti piemērota lauksamniecībai. Vēsturiski attīstītā zemkopība ir vadošā nozare arī mūsdienu Ukrainas ekonomikā. Aizvadītajos gados Ukraina bija pasaulē lielākais saulespuķu eļļas ražotājs, kā arī ierindojas pasaules lielāko labības eksportētāju trijniekā.

 

Irbene
 

Image
Ukrainas bruņoto spēku uzšuve

Ukrainas bruņoto spēku piedurknes uzšuve (20.gs. 90. gadi – 2017. gads)

 

Uz Ukrainas bruņoto spēku vecā parauga uzšuvēm ir redzams vēl kāds neparasts elements – sarkanu ogu ķekars un zaļa trīsstaraina lapa. Nezinātājam varētu šķist, ka tas ir vīnogu ķekars, taču patiesībā tā ir irbene (ukraiņu: калина) – vēl kāds no neoficiālajiem Ukrainas simboliem.

Irbene ir Ziemeļu puslodes mērenajā joslā plaši izplatīts, kaprifoliju dzimtas augs. Maija beigās irbeņu krūmi rotājās kuplām, pienbaltām ziedkopām, savukārt vēlu rudenī tās piepildās ar koši sarkanām ogām. Līdzīgi pīlādžu augļiem, rūgtās irbeņu ogas ir ne tikai ēdamas, bet arī veselīgas.

Ukrainas kultūrā irbenes simbolisms tiek interpretēts ārkārtīgi plaši. Augs ir skaidrots kā sens uguns, saules, dzīvības, izturības, sievišķās auglības un dabas simbols. Irbenes ogas bija izmantotas tradicionālajos kāzu rituālos, bet tās motīvs parādās uz tautiskiem izšuvumiem, kā arī uz dekoratīviem trauku gleznojumiem.

Kā viens no neoficiālajiem Ukrainas simboliem, irbene bija attēlota arī uz Ukrainas bruņoto spēku vecā parauga uzšuvēm.

Nobeigumā atliek vien atzīmēt, ka visi iepriekš pieminētie, oficiālie un neoficiālie Ukrainas simboli (karogs, trijžuburis, kazaks, vārpa un irbene) ir iekļauti vēl neapstiprinātajā Ukrainas lielā ģerboņa meta projektā.

 

 

 

 

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Image
a28

Darba laiki:

Muzejs atvērts:
no trešdienas līdz svētdienai
10.00 - 17.00

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 16.45

 

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!